Vakar pie manis naktsmājas meklēja Sliede. Ierauta lietuviešu kultūrā valodā (noteikti jau vervelē labāk par mani, galvenokār, pateicoties tam, ka viņa ik pa laikam piemirst, ka nemāk lietuviski) ienāca pa durvīm un runāja (kā man patīk, kad viņa runā! Un vēl divas izsaukuma zīmes!!). Bet tik un tā, matos ieķēries, džempera malā ietinies Latvijas vēsmonis viņai vienmēr līdzi. Zāļu tējas, rupjmaize, ziņģes, tāda man ir Sliede. Un viņa patiešām ir īstais cilvēks, kuram vajadzēja piekāpt tieši šajā laikā un aiziet tieši šajā dienā, 18. novembrī.

Teorija (garlacīgi, vari izlaist): 

Apņēmība eksāmeniem lielāka kā es!!

Vajadzeja! Un dabuju! Ir!!!!!!!!

Retrospekcija. Žēl, ka vajadzīgs pammuļķīgs kino, lai to saprastu.
20.gs. sākums. Mīlu, jo esmu PĒC tam.

kaut kas ir nobrucis

Eu, patiešām patīk zubrīt!! :)

A ko visi pēkšņi mani mācīt sagribējuši?

Bububuu ir atbraucis, ejam ielās, bet kaut kas dīvains smadzenītēs iekāpis. It kā labi, it kā ir grāmata. Un lēts alus. Un daudz vīna. Un nedzeruuu arī māku darīt. Kaut kādi biznesi, neesoši pimpi un neko īsti nevar sarunāt. Tracina, tikai filtrē, filtrē, bet neko iedot arī nemāk. Šonedēļ mana Viļņa ir sveša Viļņa.
Koncerts Sapuvušā Vietā (A.W.P.I.Y.D.N>K>W)
Neiešu!!!

Iekāpšu baltajā zilonī (zem astes ieeja). Uuuu, uuuhuuuu, uuuuuu. Kiriluuu, tavu foršo buubuuu ir apēdušas rudmates un dienvidi. FUI! Bet vispār gudrs. Visu cieņu par vakardienu. Tādi krievu dzejas citāti nāca pretī, bet tev vienmēr, ko skaistu pateikt! CISU VIEŅU!
Gaidu omi!

Visi dievi aizgājuši.
Palicis tikai nu, ko.

Uguns skrien vēnās, un mana mazulīte ir vienā pacēlienā ar mani. Cēlienā. Aizkari vaļā, visa pasaule redz un mīl. Pie dirsas. Mana mazulīte peld tepat blakus, peld manī. Neprātīgi mīlu. Ar neprātīgi es domāju pavisam noteikti ne prātīgi. Viņa ir es, es esmu viņa. Dzīvojam viens otram, dzīvojam viens otrā. Noskūpsti mani, mazā. Jūti, uguns vēnās? Strāva? 

Staigā pa savu sistēmu pēc iespējas nemanāmāks, lai neviens nepamanās tev uzvilkt piederības zīmi. Kind of apgrieztā psiholoģija.

Visu cieņu autoram. Ceru, ka viņš vēl ir dzīvs.

Pagaidām izdodas, bet tuvojas brauciens uz LV.

Es lieku punktu. 

Ja nekačā tagad, nekačās nekad.
Redzēju, nepatika.
Bet nu laikam katram savs.

Trīc iekšas, gaidot nedēļas nogali. Nu patīkami tā kā.

Nedaudz skaudri paliek uz tā ceļa. Pazīstamās vietas, Ānes pagrieziens, kas vienmēr liek smīnēt, Teteles skola, kur onkulis runāties nāca. Garozas krusts ar tālbraucēja mājām un smagajiem pagalmā. Iecavas benzīntanks, iekšas salecas. Tik šoreiz neviens negaida. Bauska, kura katru reizi liekas arvien mazāka (vai soma vieglāka). Pietura Rainis, kas man atgādina, ka līdz briedumam vēl ilgi, vienmēr galvā noķiķinu. Spoku pilsētiņa Grenctāles robeža, Lietuva. Plats ceļš. Biržai, Pasvalys, pagrieziens uz Šauļiem, Panevežys, un tad ir pagrieziens uz Kauņu. Un tur sākas mans ceļš. Mans baltais ceļš uz Viļņu, kurā mani neviens nepavada. Es viens cilvēks uz baltā ceļa, sava ceļa. Skumji? Protams. Bet tikai pagrieziena vieta.