Vakar pie manis naktsmājas meklēja Sliede. Ierauta lietuviešu kultūrā valodā (noteikti jau vervelē labāk par mani, galvenokār, pateicoties tam, ka viņa ik pa laikam piemirst, ka nemāk lietuviski) ienāca pa durvīm un runāja (kā man patīk, kad viņa runā! Un vēl divas izsaukuma zīmes!!). Bet tik un tā, matos ieķēries, džempera malā ietinies Latvijas vēsmonis viņai vienmēr līdzi. Zāļu tējas, rupjmaize, ziņģes, tāda man ir Sliede. Un viņa patiešām ir īstais cilvēks, kuram vajadzēja piekāpt tieši šajā laikā un aiziet tieši šajā dienā, 18. novembrī.