Bet oma patiesībā ļoti laba.

Vienā mirklī izbāzt galvu no pašizstrādātajiem galvas mēsliem un paelpot rozā zilonīšu izpirstu rožlapiņu gaisu.

SASKARSIMIES GURNIEM! BUM!!!!!!!!!!!!!
:D:D:D:D:D

Tik skumji, ka pat nevaru pateikt, cik skumji. Beziemesla skumji ieksinu znaudz.


Visu laiku kritu atpakal.
Why do I go there again?

Nepietiek ar to, ka mani diezgan biede universitates bilde vien. Pilnigs cietoksnis. Esmu parliecinata, ka Daidals tiesi no sejienes aiznemas ideju minotaura labirintam (neinterese man gadsimtu nesakritiba, palasi Vonnegutu, sapratisi, ka tas IR iespejams).
Pirmajas lietuviesu valodas lekcijas kadi 13 cilveki diezgan paniski nesajas no viena sparna uz otru meklejot, kabinetu, kam bija jabut blakus musejam, bet reali tas atradas aiz sienas, kur var noklut, skersojot pagalmu un padsmitreizu nogriezoties un paris reizu atmetot ceribas to atrast. Man palaimejas.
 
Tagad saku saskanot prieksmetus. Tas laikam normali, ka majas lapa viena info, realitate cita. Prieksmeti tiek viegli metati no rudens uz pavasara semestri, kas man fakina NEDER! Tiiiik daudz bus jadara, atgriezoties eLVe. Un vel pie tam manu sirdi sagrabj cupina bakalaura prieksmetu, kas maniem dokumentiem ne suda nedod, bet reali palidzetu magistra darbu uzcept. GrhhaaaaahhH!!!
 
Un joprojam nav satikts neviens students, kurs cienitu pukiti!! Tikai viens bara ipasnieks otrpus Neris upei.
 
Vismaz ir jumts. 450min attaluma no fakultates. Kaimini OK. Pagaidu gulta gan neprata cikst un grab, bet viens pats cilveks jau daudz skanas nerada naktis. Rit laikam atgriezas dzeks, kurs dzivokli ta ka galvenais. Man liekas, ka vins nav isti informets par to, ka es te dzivojo. Bus interesanti.
 
Basketbols visapkart.
 

Lidojosi cilveku acaboli, saplisusas megenes, sabotieri, nemainiga tabacinas cena, daudz (bet pagaidu) naktsmajas, letaks alkohols baros un fiksisi ielas. Izskatas, ka varu dzivot Vilna.

man vēl/vairs nav, kur Viļņā dzīvot!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!

Plēksni pa plēksnītei no manas plēves plēš zīdainis. Galva kļūst skaidra un redzu arvien skaistāku bērnu. Glābiņš. Es tevi mīlu, Kārli!

Miega mazesamība atkal izpludinājusi robežu uz realitāti. Un diena tāda jokaina.
Daļu no šīs jokainības pavadīju pašpārmetumos. Tā vietā, lai apciemotu vecu vīru, kurš dzīvo dzīvi dzīvāk ar vienu roku kā daudzi četrroči, kurš patiešām mani gaidīja, kurš zvanīja vairāk kā 3 reizes, lai noskaidrotu, kur es esmu, es devos uz Liepāju, lietoju alkoholu un ostīju puķītes. Kad vēl es varētu lietot alkoholu un ostīt puķītes? JEBKAD! Kad vēl es varēšu apciemot veco vīru? Lietuvas studiju laikos... Cik ilgi tādi veci vīri dzīvo (Pētersīli, es izlasīju, turies!)?


Bet tad satiku māmiņu, kurai šodien iestājās apaļais piecdesmitnieks. Un godīgi - viņa ir pāris reižu mundrāka par mani. Bijām brīvdabas muzejā, mūsdienu lietišķās mākslas izstāde. Patiešām, patiešām interesanti! (Lai arī pusi pavadīju cenšoties neizrubīties kādā no izstādes izšūtajiem spilveniem.

Tad uz dziļiem laukiem. Ar šo vārdu es patiešām domāju PAMATĪGUS laukus. Pāris stundas nogulēju uz laipas, ko aizpagājušajā ziemā palīdzēju taisīt. No dēļiem mugura nedaudz stīva (lasīt virsrakstu), bet miegs svaigā gaisā: aaauaaauuuuuu kas par baudu. Arī pēdējās divas naktis pavadītas Liepājā uz balkona.

Rīt Kārlim kristības. Māsas baznīcu pasākumos nekad īsti nav garlaicīgi - viņas kristībās aizdegās viens džeks, kāzās noģība meitēns pirmajās rindās. Nevaru sagaidīt, kas būs rīt. No cūcībām, ko pēdējās dienās sadarīju, šoreiz es varētu būt baznīcas stārs. Labi, ka onkulim beidzot izdevās mani sazvanīt, parunājām. Viņš gaidīs arī turpmāk. Cik nu tādi veci onkuļi var gaidīt.
Sirds mierīgāka.

Pēdējās dienas eLVē gribu pavadīt laimīgi. Palīdzi!

Liekas, ka manī kaut kas lēnām mirst. Ā, tas tikai skaidrais saprāts.

Tikai divi vārdi:
dievi nu

Ilgi domāju, ka esmu nūģis. Tad ierotēju starp krutajiem (kas, protams, man liek vēl vairāk būt nūģim).
Reāli - panki, hipiji, po.. TĀPAT VISI IR POĻI!

Bet tas netraucē man jūs mīlēt.

Neatceros, vai jebkad mūžā pulksteņi ir tikšķējuši tik mokoši skaļi.
Neatceros, kad pēdējo reizi dienas bija tik garas.
Neatceros, kad man bijis tāds bezmiegs kā pēdējās dienās.
Neatceros, vai jebkad man ir bijusi vēlme pieteikt karu laikam.
Tagad ir.

"Tiesa, mēs vēl virzāmies uz priekšu taustīdamies, bet darām to racionāli, kā ginekologs, iztaustot audzēju." 

Man ir, kur dzīvot Viļņā!!!!

I will share my pillow and night with you.

Iemācījos uzmeistarot superīgu kūku. Draudziņ, kad esi LV, atbrauc ciemos, pacienāšu.

Nedēļas nogalē Give and Get pasākums, kuru grūti nodēvēt par festivālu. Tāds sirsnīgs meistarklašu pasākums. Protams, klausoties Ivara stāstos par šī gada pārplūdušo Zvērā, kurā viņi ar kaijakiem pa straumi (kur parasti futbola laukums) maukuši, viena laiva noslīkusi, par trīsdiennieku, gandrīz neizejot no busiņa, par puķīšu kalniem un sēnītēm, gribas pārdomāt G&G kvalitāti, bet neko nenožēloju. Vēl jo vairāk - Samba kārtējo reizi norāva jumtu, neskatoties uz to, ka surdo divreiz novēlās (par laimi ne mirklī, kad es vienu no tiem dauzīju) un divas no trīs platformām, ko izmantojām priekšnesuma laikā, bika tik ļodzīgas, ka es baidījos pakustēties. Bet publika tā paķērās. Siena šķūņa aura dara savu! Rijiet putekļus, you motherF***ers! Jeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeee!

Lasu grāmatas un jūtu, kā man riebj lasīšanas process. Un tomēr nespēju atteikties. G&G sēdēju teltī un ar šoku atklāju, ka esmu piebeigusi līdzpaņemto Remarku un arī Kaijaka "Rēgi" iet uz beigām. Nēēēēēē! Nekas cits neatlika, kā iesaistīties meistarklasēs. Padejoju stepu īstās stepkurpēs. Un vienā no vakariem pārsteigti priecājos par to, kā var dejot stepu pie Nirvanas. Ko-lo-sā-li! Vajag burtus, dodiet burtus!

Šodien velku ārā gaismaz zobenu (jo visiem mīļiem zvēriņiem tādiem jābūt - R.W.J.) un cīnos pret stulbām domām par laiku. Visbriesmīgākā no domām ir patiesi šausminoša, jo patiesībā tā ir vecs teiciens. Un veci teicieni līdz šim manā piHeredzē ir piepildījušies, draņķi. Šodienas doma - laiks dziedē visas brūces. Nu nēēēēēēē, es negribu, lai šitais sadzīst. Rokās sāls paciņa, ik pa mirklim gribu iebērt to rētā. Labi - gribu to bērt citā rētā, lai citam tā nesadzīst, lai asiņo un pūžņo (pilnīgi nesavtīgi esmu gatava uzņemties labsirdīgās samarietes lomu), jo baidos, lai laiks jau sācis savu postošo dziedēšanas procesu. SUKA, SUKA, SUKA!

Vakar pamatīgi sagāzu sevī vīnu. Un ... uztinu puķīti! Es taču to nekad nedaru, tripos bijis draudziņš, kas to parasti profesionālām kustībām izdara. Galvas pilsētā Ivars parasti to izdara kā pasaku. Un nu pati sēdēju un ķipināju kopā to milzīgo, palagveidīgo, puķītēm pildīto papīru. Zini, sanāca. Nekas nekrita ārā. Tāds vecmeitas lepnums.

Pēc paris sekundēm:
ak šausmas, cik tizli lietot daudzpunkti!

Roka dižpedālis joprojām dzīvs! Un mati joprojām plīvo. Žēl, ka 80% skatītāju nācās vilties, jo Plants vairs nedzīvo pagātē un neziepējas publikai ar Led Zeppelin skaņdarbiem (beigās jau dabūja kompetes 50 gadīgie onkuļi, tikai jaunās skaņās, manuprāt, veiksmīgi pārdzīvoja). TO balsi es labprāt pakārtu kaklā, noslēptu gliemežvākā, Plantam pretī piešķirot zivs asti. Un patika, kad onkas veda savus 16gadīgos dēlēnus rādīt, kāda tad ir īsta mūzika un īsti mūziķi. Tādēļ vien piedodu pat tam mollīgajam onkam, kurš stāvēja man priekšā un tik aktīvi nesa pēc sviedriem, ka 60tie paši iekāpa dvēselē, ienesot mani starp matainiem, nevaldāmiem jauniešiem, kuriem nodzisuši pēdējie 30-40 gadi, sievas un darba atbildības. Roberta Planta spēks.
Nākošā mācība - ja esi palicis Traķos bez atstarotāja pilnīgā tumsā uz ceļa, tik un tā tev palaimēsies un kāds izmitinās Viļņā miruša mākslinieka skaistā dzīvoklī. Mājupceļā saruna ar Lietuvas mentiem, kuri bija tik laipni, ka iedeva papīru (daudz papīra) un pildspalvu, lai uzdrukājam savu gala mērķi (protams, pārāk cilvēcīgi viņi nevarēja atļautos būt, bija jāpārbauda mūs savā dartu bāzē). Paldies visiem augstākajiem spēkiem, krāsojot burtus LV, man nesanāca saskrāpēt policistonkuļu mašīnu.
Pēc gadsimta pārtraukuma aizgāju uz Sambas mēģi un mani nosēdina uzreiz pie diviem milzu surdo. Rrrrrrrrrrrrrrrrrrr!!!! Izlaidās caur visām iekšām brazīļu ugunsritmi (protams, latvieša cienīga ātruma izpildījumā).

Vakarā vecā labā virtuve, gards spāņu vīns un patiešām ņammīga pašmāju puķīte. Mīlu savus kaimiņus (labi, labi, es te sen jau nedzīvoju, bet patīk, ja sagaida). Un pilnīgā, bet skaistā reibulī devos gulēt, pārmaiņas pēc nedomājot par to, ko parasti. Vienkārši izrubījos zem puķītes uzklātās zaļās sedziņas.