29/30.05.2017 |
[Jan. 13th, 2019|08:18 pm] |
Par drapēm
Uz galda atradās kaudze ar tabletēm, kuras solīja vecās dzīves beigas un jaunas sākumu. Tās solīja atgriezt veselo saprātu. Es vēlējos aizmirst savu nāvi, vien iegrimt bezgalīgos komforta žņaugos kā tādā violetā mākonī. Es vēlējos aizmirst liktens apsolīto, neizturamo esamību un iegūt jaunu, mazliet dārgāku, bet vienkāršāku. Tādu, kuras dizains būtu elegants un viegli lietojams. Man pagātne bija vien izsmērēta sūdu švīka uz tualetes papīra. Vismaz es vēlējos, lai tā par ko tādu kļūst. Par kaut ko aizmetamu, aizmirstamu, nelielu niansi. Un varbūt, ja vien kaut ko ļoti stipri vēlies, tas kļūst par patiesību. Pat ja tā ir vien tava šizofrēniskā nomoda sapņa patiesība. Es tomēr nesaņēmos tās iedzert. Es neņēmu nedz ikdienas parasto devu, nedz devu, kas varētu mani nogalināt. Spiests izvēlēties starp divām lietām, es pateicu: "Ejiet nahuj ar savām izvēlēm!". Es eju pats savu ceļu, pat ja esmu izvēlējies traku vazāšanās pa krūmiem dubļainos zābakos, lietū, kamēr alternatīva ir braukt pa šoseju ērtā automašīnā. Es pat nenojautu, cik burtisks bija šis salīdzinājums. Es to nenojaušu pat tagad, stāvot dubļainos zābakos un skatoties spogulī un pētot savu lietus piemirkušo mēteli, matus.
Par veco vīru un pulksteni
Nav svarīgi, kā es nokļuvu spoguļa priekšā, katrā ziņā šī ir vieta, kur notiek visa īstā darbība. Spogulis attēlo telpu, kas ir zaļa, zaļš paklājs, siena un vecs pulkstenis. Pie tā pienāk vecs vīrs un sāk ar to runāt. Mēģina pierunāt darboties. Mēģina pierunāt pulksteni stāvēt taisni pie sienas. Vīrs ir vecs, viņam vairs nav spēka un nepieciešamās līdzsvara izjūtas, lai atvilktu trepes un iztaisnotu pulksteni. Viņš nelūdzas, viņš runā ar pulksteni kā līdzīgs ar līdzīgu, taču pulkstenis neklausa. Pulkstenis stāv kā stāvējis. Vecais vīrs samierinās ar savu likteni un atļauj pulkstenim stāvēt šķībi. Pulkstenis izrāda apmierinātību un sāk tikšķēt. Vecais vīrs pavada visu nakti, klausīdamies pulksteņa tikšķēšanā. "Kamēr vien es dzirdu pulksteņa tikšķus, es esmu dzīvs", vecais vīrs nodomā. Viņš ar pulksteni kļūst par draugiem, tādiem, kuri saprot, kas ir cieņa vienam pret otru. Tāda cieņa, kura rodas no izpratnes par to, ka tava dzīve ir kaila un bezjēdzīga bez lietām, kas neesi tu pats.
Par konceptiem
Es turpinu stāvēt pies spoguļa un sapņot savu šizofrēnisko nomoda sapni. Lai radītu lietas, kuras neesmu es pats. Mani neapmierina šī pasaule, taču es esmu izlēmis to nepamest. Es esmu izlēmis radīt pats savu pasauli. Tādu, kurā vairs nebūtu kailas vientulības, kur visām lietām būtu jēga un funkcija. Es izdomāju ceļus un tekas, kuru gaitā varu sarunāties ar koku zariem, krūmiem un citām lietām. Taču paliek jautājums: kas notiek, kad es atgriežos no saviem ceļiem un tekām? Kad es atmostos spoguļa priekšā, nezinādams, vai stāvēt vai sēdēt un vispār, ar ko īsti atšķiras šīs divas darbības. Es dodu savām divām acīm vārdus, vienai Stāvēt un otrai Sēdēt, tās abas divas atšķiras savā krāsu pleķu simfonijā, taču galu galā tās abas ir tikai acis. Es runāju par konceptiem. Stāvēt un Sēdēt, man vienalga, labā vai kreisā acs, viena gan rāda mazliet sliktāk, taču es iztikšu ar vienalga kuru. Es izvelku monētu, pametu to gaisā, cipars. Sēdēt. Es apsēžos. Tikpat labi būtu stāvējis. Tikpat labi būtu aizgājis uz veikalu nopirkt šņabi. Es sēžu un nekustos, nerunāju, cenšos vien brīdi būt un nedomāt. Es veicu masturbatoru meditāciju. Masturbatorā meditācija
Vai pastāv dzīve pēc galējas noslēgšanās sevī? Nāve tikpat labi varētu būt arī galēja noslēgšanās sevī, palieku tikai "es" ar savu bezgalīgo, izdomāto dvēseli. Daži mācītāji apgalvo, ka ir kaut kāds stāsts, stāsts, kurš ir patiess, par to, kas notiek pēc mūsu katra nāves. Reliģijuprāt, tā nav mūsu pašu nāve, bet kaut kāds globāls notikums: Nāve -> Mirušo augšāmcelšanās -> Pastarā tiesa -> Mūžīga dzīve nākamajā pasaulē. Bet mirējs taču būšu es! Un turklāt, kas tas par stāstu, kura beigās "ilgi un laimīgi" tiek aizvietots ar "mūžīgi un laimīgi", atņemot laimīgās sirmuma dienas piesaulītē, vai arī Aizspogulijā sarunājoties ar pulksteņiem. Jā! Es sapratu! Es sēžot sava spoguļattēla priekšā esmu nohipnotizējis pats sevi, iestāstījis pats sev, ka esmu miris un tagad pavadu aizkapa dzīvi pulksteņa sabiedrībā. Kāda apbrīnojama izdoma! Ak! Izdomāt lietas, kuras iepriekš nav bijušas!
Papus Es turpināju izdomāt, es izdomāju uguns ieguvi, riteni, es izdomāju kvantu gravitāciju un visas tās gudrās lietas, kuras var paskaidrot tikai ar zemsvītras piezīmēm, kurās atkal norādīta ieteicamā literatūra, kuru saproti tikai ar zemsvītras piezīmēm, un tā tālāk un tā joprojām līdz, veltot visu savu mūžu šai zemsvītru piezīmju ģenealoģijai, tu atkal nonāc pie Ādama un Ievas. Jo pie kā gan cita mums, mirstīgajiem nonākt. Ne pie kā cita, kā mūsu vecākiem, un mūsu vecākiem atkal pie saviem, nebeidzamā redukcijā ad mammum et tētukum. Es neesmu darījis neko tādu, ko mans tēvs jau nebūtu izdarījis iepriekš. Viņš arī piedzima, brīnījās par šo pasauli, mācījās to, saprata, ka viņam ir penis, saprata, ka ir cits cilvēks, kurā to peni likt, viņš mīlēja un nīda, un, kas ir pats galvenais, viņš deva sākumu manis būšanai. Tas ir apmēram viss, kam ir nozīme, viss, kas seko tam ir tikai aiziešana pa skuju taku, nodzeršanās un tamlīdzīgas latviešu dzīvesziņas izpausmes. Es redzu sava tēva kapakmeni. Tas ir pelēks, masīvs akmens, kurā iestrādāts spogulis, un virs spoguļa iegravēti vārdi: "Arī tu". Viņa pēdējā apņemšanās mirstot bija lēmums vajāt mani pēc savas nāves. Un es zinu, ka arī es vajāšu savus bērnus. Kā iesākumā bija, tā tagad un vienumēr. Un mūžu mūžos, amen. |
|
|