| krucifikcija |
Jan. 13th, 2019|08:39 pm |
Pie manis neviens tā arī neatnāca, visu dienu. Tikai dubļi uz grīdas atgādināja par viņas netīro zābaku vakardienas klātbūtni. Tie joprojām ir šeit, tikai pasaulē, kura sastāv no neeksistējošām lietām. Apaļš kvadrāts, melnbalta varavīksne, dievs, jūtas, melanholija, un viņas zābaki šobrīd manā istabā uz grīdas, no manis pa labi. Tie eksistē tajos pašos džungļos, kur mitinās manu murgu dēmoni, es gan sen nevienu neesmu redzējis, bet pieņemu, ka tādi ir kaut kad bijuši. Zvaigzne uz sienas nakts vidū sauc manu vārdu. Neiespējami. Es saucu pretī, lai nebūtu pilnīgi viens, un rodas apzinātības prakse. Pirmā nodarbība par brīvu. Pēc tam man šai zvaigznei, nē, zābakiem, nē, dēmonam jāmaksā, desmitā tiesa no ienākumiem. Man tādu nav, tāpēc es maksāju ar savām asinīm, nopūtām un dažreiz asarām.
Es rakstu, paslēpies zem segas, pasaulē, kurā skaitīju savu pirmo tēvreizi, pirmoreiz masturbēju un pirmoreiz biju kails ar sievieti, es vēl tagad jūtu viņas smaržu. Mēģināšu šeit arī nomirt. Mana Āfrika, Antarktīda un Atlantīda. Spēlējos ar iedomātām lietām, atmiņām, arhetipiem, savu peni un balsīm galvā. Es pieņemu, ka ir jau vēls.
Šorīt piecēlos bez jebkāda iemesla celties. Nu cenšos izdomāt, kā lai attaisno savu eksistenci. Es zinu, ka es vismaz varētu būt, es taču neesmu apaļš kvadrāts vai kāda cita neiespējama lieta, es esmu iespējams un es esmu šeit un tagad klātesošs. Mani reiz dzemdēja sieviete. Sauksim viņu par Mariju. Iespējams, ka es esmu attaisnojums viņas eksistencei un viņa - attaisnojums manējai. Es vakardien mīlējos ar sievieti. Sauksim arī viņu par Mariju. Es gribu būt attaisnojums arī viņas eksistencei. Vēl iedomāsimies, ka es esmu pienaglots pie krusta un mirstu. Šajā brīdī man nevajag neko vairāk, kā šīs divas sievietes ar vienu un to pašu vārdu. Dievs mani jau ir pametis. |
|