| Marats |
Jan. 13th, 2019|08:42 pm |
Visas tās mazās lietas un brīži, kurus es nozagu tev, vasara, kuru es gribu atdot, bet tu negribi ņemt, tavi aukstie, bet siltie skūpsti - daudzie, vienā, divās un trīs rindās krātie.
Mans pasaules apraksts: Intīms saulriets. Paliek auksts. Nolaid to zemāk. Sauli. Vēl mazliet. Tā ir labi. Tā vairs nelūkojas mums acīs, tikai iekrāso lapas. Nolaid to zemāk, līdz sāk krēslot. Es ceru, ka tu skaiti aitas. Aukstums ir visaptverošs, bet to kompensē zvaigznes. Es redzēju vienu krītam. Tu ne. Mēs izlemjam doties mājās.
***
Miera atblāzma saviļņo dzeltenos rakstus uz aizkariem. Tevis šeit vairs nav. Tikai manas neizdevušās dzīves atmestās saistības, mans tēvs un mana māte, un manis paškastrācija. Es jūtu ūdeņus noplokam sev labajā un kreisajā pusē. Aiztek prom tas, ko sauc par laiku, vai ūdeni, vienalga, es nezinu. Pastāv tikai dzīļu nošķeltība, robežas, kuras rada četras sienas, un mākslīgās gaismas mierinājums. Kaut kas zum. Es vairs nevaru paelpot, es vairs nezinu, kā to darīt, cenšos iedomāties, bet nespēju. Es to nekad neesmu zinājis.
Manas alkas būt kaut kam un manas bailes no tapšanas. Es baidos no ceļa, kas ved pie sevis nosaukšanas jebkurā vārdā. Es tomēr esmu šeit. Un saku: "Marats".
Ap mani tinas manas dzīvības sulas. Siltas, dzīvesprieka pilnas un īstas. Tās ir iznākušas no manis, lai kļūtu par daļu no pasaules. Mana elpa ir aizmirsta, es esmu porcelāna traukā ievietota cepta zivs.
***
Es esmu skaņa. Meža krūmā, klusumā ietriekušās mašīnas motora rūkoņa un skaļais prožektoru brēciens. Es esmu kails uz skatuves. Piedodiet man, es esmu tikai bērns.
***
Zem strauta akmeņiem gulst mans saturs. Tu noglāsti oļus ar savu kāju pēdām. Ar tām pašām pēdām, ar kurām juti līdzi zemei, zālei un Piena Ceļam vakarā, kad gaidījām zvaigznes. "Tu, neticamais glīteni", es teicu. "Tu, pidarass", tu atbildēji. Es līdu tev klāt, zemāk par zāli, Zemes virsmas smalko atomu līmenī, līzdams līdu pie tevis.
Manas rētas sāk dārdēt. Asiņains deguns tevis dēļ. Niknums.
***
Aiz loga gāja bojā pasaule. Zvanīja telefons, es tev lūdzos, lai necel. Tu pacēli, izrunājies. Pagāja kāds laiks. Tu paskatījies uz ārā degošo pasauli un nokliedzies. Cik skaisti, vai dieniņās. Tu aizmigi man blakus. |
|