| |
[May. 11th, 2021|10:57 am] |
|
Twitterī daudz runā pēdējās dienās par vardarbību ģimenē. Kurš, ko, kā. Viņš teica, viņa teica. Kāpēc neteica agrāk? Kāpēc konkrēti nesaka, ko izdarīja? Kāpēc neteica kaimiņiem, vecākiem, draugiem? Bet te mani pieci centi. Ir drausmīgs kauns. Fiziskā vardarbība sāp, bet daudzi neizprot, kas ir emocionālā vardarbība. Kā pierādīsi? Retu nav. Ierakstu no sarunām nav. Ir tikai piekaukti n-tie spilveni, domāts par dzīves izbeigšanu, visu laiku tevi gruzī, borzī, skrāpē, noniecina. Kā šito pastāstīt kaimiņiem? Viņi jau paši caur sienām dzird. Viņi taču redz tos nemākulīgi piepūderētos zilumus zem acīm. Ir kauns, ka tu esi attiecībās ar šādiem cilvēkiem. Kur tad naktī skriet? Pie kā? Uz policiju, kas pēc 20 minūšu sarunas aizsūta atpakaļ uz mājām, no kurām bēgi? Ja "bēgšana" neizdodas, tad atgriezies vien pie varmākām, kuri tevi sodīs divtik par to, ka mēģināji savu dzīvi padarīt labāku. "Tev liekas, ka šis bija slikti, pagaidi, es tev parādīšu, kas ir "īsta vardarbība ģimenē"." |
|
|
| |
[May. 5th, 2021|09:48 am] |
|
Vakar nāca visādi salīdzinājumi prātā par to, kā ir dzīvot ar depresiju. Šodien man liekas, ka man tā ir tikai apārstēta, nevis izārstēta. Baterija nekad neuzlādējas līdz galam. Jau pamostoties esmu kaut kur pie 47%, nevis 100. Ir kaut kādi mirkļi, kad uzlec uz 120%, bet pēc tam trīs nedēļas tālāk par 23% vispār netieku. Tas viss ir tā ļoti abstrakti, es zinu. Ir kaut kādi ārējie uzlādējošie momenti, bet tiem ir ļoti neilgs iedarbības laiks. Piemēram, pastaiga. Pastaigas laikā jūtos labi, pēc pastaigas arī vēl kādas 20-30 minūtes, bet tad atkal lien virsū nomāktība, apātija, izmisums, grūtsirdība. Bet man nav spēka visu laiku sevi kaut kā stimulēt, nu, jo tā iekšējā beterija ir tāda pusizlādējusies. Pameditēju. Burvīgi. Uz 20 minūtēm. Paēdu. Lieliski. Uz pusstundu. Problēma šobrīd ir tā, ka trūkst dažādība kairinājumu klāstā, kā arī nav enerģijas paveikt kaut ko lielāku, nozīmīgāku, izdarīt lietas līdz galam. Pat tie projekti, kas sagādā prieku, kad paliek nedaudz grūtāki un ne tik viegli izpildāmi, pabeidzami, tiek atstāti novārtā. Zīmēšanas kursu darbi. Pusadīts džemperis. Vēstules. Valodu kursi. Visādi nepabeigit projekti un lietas pa perimetru. Grāmatas, kuras iesāktas pirms jau tik ilga laika, ka vairs neatceros sākumu. Es nezinu, ko ar šo visu darīt. |
|
|
| |
[Apr. 27th, 2021|08:36 pm] |
Šis pilnmēness no manis velk ārā sastrutojušas skabargas, kas pusceļā nolūzt. Protams, metaforās runājot.
Elpot un pārdzīvot šito karuseli. |
|
|
| |
[Apr. 27th, 2021|09:30 am] |
cik es sevi atceros, es okšķerēju, izdibinu, iegūstu ziņas, skatos, kur nedrīkst, ciemojoties, atveru atvilktnes un paskatos plauktiņos, novēroju un ievēroju cilvēkus, viņu kustības, mīmiku, vienmēr interesē tās detaļas, ko cilvēki grib noslēpt no citiem. ētiski? apspriežami. un tagad, kad ir internets, okšķerēšana ir tik viegla padarīta. apskatu, ko kurš un kad ir sarakstījis, savelku kopā, labi nojaušu, uzminu, nezinu, kur to informāciju likt. nekā jau interesanta tur nav. katram sava netīrā veļa un pāris skeletu skapī. kuram nav?
varbūt vajadzēja par privātdetektīvu iet. vai dzeltenās preses žurnālistu. |
|
|
| |
[Apr. 26th, 2021|02:27 pm] |
Gribas sadzīt. Kaut kas pūžņo manī un nelaiž vaļā. Nāk murgos, domās, vīzijās.
Drausmīgi bail no tā, kas varētu notikt. Bail sadzīt. Bail no brīvības. Krātiņā katrs stūrītis ir pazīstams. |
|
|