|
May. 5th, 2021|09:48 am |
|
Vakar nāca visādi salīdzinājumi prātā par to, kā ir dzīvot ar depresiju. Šodien man liekas, ka man tā ir tikai apārstēta, nevis izārstēta. Baterija nekad neuzlādējas līdz galam. Jau pamostoties esmu kaut kur pie 47%, nevis 100. Ir kaut kādi mirkļi, kad uzlec uz 120%, bet pēc tam trīs nedēļas tālāk par 23% vispār netieku. Tas viss ir tā ļoti abstrakti, es zinu. Ir kaut kādi ārējie uzlādējošie momenti, bet tiem ir ļoti neilgs iedarbības laiks. Piemēram, pastaiga. Pastaigas laikā jūtos labi, pēc pastaigas arī vēl kādas 20-30 minūtes, bet tad atkal lien virsū nomāktība, apātija, izmisums, grūtsirdība. Bet man nav spēka visu laiku sevi kaut kā stimulēt, nu, jo tā iekšējā beterija ir tāda pusizlādējusies. Pameditēju. Burvīgi. Uz 20 minūtēm. Paēdu. Lieliski. Uz pusstundu. Problēma šobrīd ir tā, ka trūkst dažādība kairinājumu klāstā, kā arī nav enerģijas paveikt kaut ko lielāku, nozīmīgāku, izdarīt lietas līdz galam. Pat tie projekti, kas sagādā prieku, kad paliek nedaudz grūtāki un ne tik viegli izpildāmi, pabeidzami, tiek atstāti novārtā. Zīmēšanas kursu darbi. Pusadīts džemperis. Vēstules. Valodu kursi. Visādi nepabeigit projekti un lietas pa perimetru. Grāmatas, kuras iesāktas pirms jau tik ilga laika, ka vairs neatceros sākumu. Es nezinu, ko ar šo visu darīt. |
|