| |
[Oct. 21st, 2022|12:00 pm] |
"it is reality that heals us,
not our wishes, dreams, and expectations" |
|
|
| |
[Oct. 18th, 2022|09:33 pm] |
Twitteris ir tik homofobisks un transfobisks. Pretīgi.
Katru reizi, kad nodomāju, ka "Hei, Latvijā nav nemaz tik slikti", jauns sūds ielido ventilatorā.
Dzīvoju daudzkrāsainā ziepju burbulī. |
|
|
| |
[Oct. 18th, 2022|11:31 am] |
Es jūtos pilnīgi un absolūti pazudis. Izdedzis. Man nav ne jausmas, kā lai atgūstos. Bezcerīgs. Es vienkārši no rīta gaidu vakaru, kad varēs atkal iet gulēt un nedomāt par lietām. Pēdējo divu gadu laikā esmu sapratis, ka freelancings nav mans. Es esmu sev slikts boss. Ja nebūtu V finansiālā atbalsta, es nevarētu izdzīvot. Un jūtos par to visu parādā.
Nezinu, kā lai "saņemas", pie kā lai es "turos". |
|
|
| |
[Oct. 17th, 2022|03:19 pm] |
ļoti gaidīju šīs nedēļas psihologa vizīti, man e-pasts, klau, vai varam pārcelt uz nākamo nedēļu?
nu, pārceļam
kāpēc es pateicu, ka pārceļam? kāpēc es nepateicu: hei, nē, nepārceļam, man ļoti vajag šonedēļ pārrunāt un parunāt
ir ļoti skumji un ļoti bēdīgi |
|
|
| |
[Oct. 13th, 2022|03:27 pm] |
"The more we can accept the past, the greater will become our capabilities for dealing with the present."
Lasu par family constellations, drusku žoklis ik pa mirklim atkarās. Un savelkas visas cilpiņas kopā, vienā lielā, adītā rakstā. Visas vēstures, pagātnes, pieredzes savijušās vienā lielā audumā. Es un tie pirms manis, ģimene.
Nesen redzēju vienu video, kurā bija tāds zīmējums - pa vidu punkts (es) un tad divas svītras no tā ārā - divi vecāki. Un tad no katra no viņiem - arī divas svītras. Nu, ģimenes "koks" uz abām pusēm. Un tad sanāk, ka 10 (??) paaudzēs jau ir 2048 cilvēki bez brāļiem, māsām, onkuļiem u.t.t. Tikai vecāki, vecvecāki u.t.t. Un kaut kā visi tie 2048 (+ citi radi) un vēl paaudzes pirms tam, ietekmē to, kas notiek tagad ar mani. Viss, kas ar viņiem notika, ko viņi juta, ko piedzīvoja. Tas viss ir tepat. Manī. |
|
|
| |
[Oct. 12th, 2022|09:03 pm] |
|
depresija tāda neatmazgājama samazga, it kā sen, bet joprojām kaut kas kaut kur pielipis |
|
|
| |
[Oct. 10th, 2022|03:02 pm] |
| [ | music |
| | The Coco'nuts - Getting Dark | ] |
es samīlos svešiniekos autobusos un cilvēkos no video klipiem,
es samīlos un tad meklēju, kas viņi ir.
dažreiz var atrast, dažreiz viss ir skaidrs.
piemēram, vienā latviešu grupas video klipā ir tāds aktieris, dejotājs, es kūstu. nez, kādi cilvēki viņam patīk. un, ja es kafejnīcā nejauši redzētu sēžam viņu vienu pie galdiņa, vai man būtu iekšas pateikt: klau, man ļoti patika, ko sadarīji tās grupas video? droši vien, ka nebūtu iekšas. nezinu, kur tās ir pazudušas. jaunībā un bērnībā drosme pietika tādiem diviem kā es, tagad tikai tādas drosmes drupatiņas mēģina iešķilt dzirksti iedvesmas dzinējā.
|
|
|
| |
[Oct. 10th, 2022|01:05 pm] |
|
esmu ļoti uztraucies par lietām, kuras nevaru ietekmēt. sēžu un gaidu. gaidu rezultātus. gaidu piedāvājumus. gaidu, kad būšu vajadzīgs un noderīgs. |
|
|
| |
[Sep. 29th, 2022|04:24 pm] |
Rīt, iespējams, mana dzīve ļoti izmainīsies. Tā jau, protams, var teikt par katru dienu, ne? Bet rīt būs liela diena. Pieturiet savus īkšķus tie, kas te lasa un ir.
Es uztraucos. Jāiet pastaigāties. Jākustina ķermenis, kad uztraukums. Lai stress un uztraukums nāk uz āru, nevis sēž iekšā un trīc. |
|
|
| |
[Sep. 29th, 2022|10:59 am] |
|
Esmu kopumā par daudziem cilvēkiem ļoti augstās un labās domās, varbūt naivi, ceroši, griboši, bet tad kaut kā cilvēki tomēr ir tādi, nu, parasti, varoši un bieži arī nevaroši, noskumuši, bēdīgi, nespējīgi komunicēt par savām vēlmēm, iespējām un iegribām. Un, protams, to skaitā es. Cik cilvēcīgi. |
|
|
| |
[Sep. 25th, 2022|06:48 pm] |
Vakar ievilku gaisu krūtīs un sapratu, ka viena doma, viens sapnis, vīzija, vēlēšanās ir piepildījusies. No laimes un gandarījuma sajūtas galvā tāda burbuļojoša vate, kā pēc trešās glāzes šampānieša. Ļoti laimīgi un labi.
Tagad nepazust. |
|
|
| neaizmirstulītes |
[Sep. 23rd, 2022|06:49 pm] |
Sapratu, ka man ir nevis FOMO (fear of missing out), bet gan fear of being forgotten. Tāpēc nedzēšos ārā no Twitter, Instagram un citiem soc.tīkliem, lai ik pa laikam pasaulei atgādinātu (kad man liekas - tā mani ir drusku piemirsusi), re, te es esmu, man vajag uzmanību!
Neaizmirstiet mani.
Pārvākšanās uz citu valsti ir 100% šito attīstījusi. Es vairs neesmu cilvēku dienaskārtībā. Mani vairs neielūdz uz dzimšanas dienām, talkām un pasēdēšanām, jo "tu taču te vairs nedzīvo". Un, kad aicinu atbraukt ciemos pie manis, tad atbildē ir tukšums. Neatbrauc. Un ar laiku sarakstes izplēn. Nav, par ko parunāt. Nav jaunu piedzīvojumu, cik ilgi tad runāsim par pagātnes notikumiem. Aizpeldam prom cits no cita. Atsvešinamies. Aizmirstam apsveikt. Aizmirstam atbildēt. Aizmirstam.
Un ar jaunu paziņu un draugu iegūšanu man veicas pavisam slikti un bēdīgi. Man ir jāmācās vienatne. Produktīva vienatne.
Saka, ka dzīvo tik ilgi, cik kāds par tevi atceras. Man liekas, ka pārāk daudzi mani sāk aizmirst. |
|
|
| |
[Sep. 14th, 2022|10:03 am] |
Vakar tā saraudājos, pirms aizgāju gulēt. Nu, visas pasaules smagums pēkšņi iekrita manī. Stresi, prokrastinācija, bailes no neizdošanās, no atteikšanas. Zinu, zinu, ka uz šo visu var skatīties kā pieredzi, no kā mācīties, bet gribas, lai tās pieredzes, no kurām mācos, ir pozitīvas, ar izdošanos, ar plusiņu galā. Grūti rakstīt projekta pieteikumu, tam veltīt n-tās stundas, nezinot, vai to grantu dabūsim, kas un kā notiks. Šobrīd tas tāds brīvprātīgais darbs, kas prasa daudz stundu un nervu, bet pa ko neko nemaksā (hā, maksā pieredzē). Vai es pārāk daudzām lietām saku "jā"?
Šodien V piesēdās man blakus strādāt, tādi palīdzot man darba laikā neskatīties youtube video un neprokrastinēt, bet, te, nu, es sēžu cibā un rakstu šo. Pieņemsim, ka pašrefleksija ir daļa no mana darba procesa. Bet, protams, šis tāds liels žests no V puses, novērtēju. |
|
|
| |
[Sep. 13th, 2022|02:14 pm] |
Septembros vajag braukt uz Rīgu, bet tā arī nav aizbraukts un diez vai sanāks. Nē, paskatos kalendārā un bankas kontā, nesanāks. It kā lietas notiek uz labo pusi, bet ir bail darīt, bail darīt LIELAS lietas. Dzīvoju četrās sienās. Ik pa laikam aizminos līdz veikalam. Tā ir mana teju vienīgā "izklaide". Man ļoti pietrūkst cilvēku, ar kuriem dalīties. Kaut kāds tāds posms, kad notiek atdalīšanās no iepriekšējām dzīvēm un ādām. Neviens jau neteica, ka būs viegli.
Sākumā likās, ka 2 nedēļu pauze starp terapijas sesijām būs baigi okay, nav ko tik bieži man tur runāt, bet tagad terapeite atvaļinājumā un sanāk ilgāka pauze, jūtu, ka pietrūkst. Ar V pārrunājām, kāpēc man ir grūti strādāt 8 h no vietas, kāpēc es varu "tikai" kādas 3-4, kāpēc man vajag atpūsties - lai smadzenes nepārcepas. Bet tad nonācām pie secinājuma, ka es īsti nemāku atpūsties. Vienkārši neko nedarīt. Bez kauna, vainas vai citām negatīvām sajūtām. Liekas, ka atpūta ir jānopelna, lai gan racionāli zinu, ka tā nav. Visiem pienākas atpūta. Man liekas, ka atpūta nav bijusi kaut kādus n-tos gadus. Tā jau nav, bet pēc sajūtām tā liekas.
Kā atpūsties? |
|
|
| |
[Feb. 8th, 2022|08:04 pm] |
"Neizlikties" - izpilda Gaujarts un Guna Zariņa. Zinu, zinu, ka Ziedoņa dzejolis. Varbūt Ziedonis tagad jau skaitās _cheugy_?
Vispār šodien Gaujarts diena, kas ir pilnīgi un galīgi man netipiski. Klausos viņus reizi desmitgadē. |
|
|
| |
[Feb. 8th, 2022|01:15 pm] |
Nu, kāpēc lekcijās vienmēr ir tie paši +/- 5-6 cilvēki, kas runā, atbild, bet pārējie klusē? Tajā pašā laikā viņi dod lielisku materiālu sociālantropoloģiskiem novērojumiem. Manā gadījumā lielie (lielākie) runātāji ir vīrieši*. Plus, man ļoti nepatīk "runājam visi reizē, vienkārši pabļaujiet savas atbildes no savām vietām" koncepts, jo īpaši video lekcijās. Tā tas man nestrādā.
Vispār lekcijas interesantas. Smadzenēs kaut kādi procesi notiek, kustās, kustība ir sākusies. Man ļoti palīdz refleksijas un ieklausīšanās citu refleksijās. Atpazīzt svarīgo, būtisko, nozīmīgo. Atsijāt pelevas.
Learning mindset. Nu, ok, darīsim. |
|
|
| |
[Feb. 7th, 2022|08:08 pm] |
| [ | music |
| | Barjera - Aurora | ] |
Tas ir februāris, kas spiež uz smadzenēm vai arī vājo nervu un smalko kaišu izraisītā nātrene uz sejas? Dziļi nepatīkami un nomācoši dienām, kad daudz jārādās datorkamerās un jārunā ar jauniem, svešiem cilvēkiem. Man likās, ka esam kā sabiedrība pāri tam, ka komentējam citu cilvēku pumpas, rētas, ķermeņa apmatojumu vai, nu, manā gadījumā iekaisušus izsitumus pa visu pieri. Nope.
Naktī modos vairākas reizes. Bija auksti. Tad galva sāpēja. Jā, pamodos no galvas sāpēm, nav forši. Tad pamodos no murga vienos sviedros ap pieciem no rīta. Meditēju, jogoju, eju pastaigās, rakstu dienasgrāmatu, bužinu suni, dzeru nomierinošu tēju vakaros, bet prāts sameties kūleņos un dzīvo savu dzīvi. Man tiešām liekas, ka jumts ir aizpeldējis, aizslīdējis un pametis mani. Jumts ir aizlidojis un visi nervu gali ir kaili izlīduši no galvas kā tādi neapstrādādi elektrības vadi, ko kaimiņš sola salabot n-tos gadus, bet tā tas arī nekad nenotiek.
Es nezinu, pie kā man turēties, kad mamma telefonā saka: tu tikai turies. Pie kā jūs turās? |
|
|
| |
[May. 14th, 2021|11:48 am] |
|
Sajūtu līmenī man beidzies derīguma termiņš un es vienkārši stāvu plauktā un kalstu |
|
|
| |
[May. 11th, 2021|10:57 am] |
|
Twitterī daudz runā pēdējās dienās par vardarbību ģimenē. Kurš, ko, kā. Viņš teica, viņa teica. Kāpēc neteica agrāk? Kāpēc konkrēti nesaka, ko izdarīja? Kāpēc neteica kaimiņiem, vecākiem, draugiem? Bet te mani pieci centi. Ir drausmīgs kauns. Fiziskā vardarbība sāp, bet daudzi neizprot, kas ir emocionālā vardarbība. Kā pierādīsi? Retu nav. Ierakstu no sarunām nav. Ir tikai piekaukti n-tie spilveni, domāts par dzīves izbeigšanu, visu laiku tevi gruzī, borzī, skrāpē, noniecina. Kā šito pastāstīt kaimiņiem? Viņi jau paši caur sienām dzird. Viņi taču redz tos nemākulīgi piepūderētos zilumus zem acīm. Ir kauns, ka tu esi attiecībās ar šādiem cilvēkiem. Kur tad naktī skriet? Pie kā? Uz policiju, kas pēc 20 minūšu sarunas aizsūta atpakaļ uz mājām, no kurām bēgi? Ja "bēgšana" neizdodas, tad atgriezies vien pie varmākām, kuri tevi sodīs divtik par to, ka mēģināji savu dzīvi padarīt labāku. "Tev liekas, ka šis bija slikti, pagaidi, es tev parādīšu, kas ir "īsta vardarbība ģimenē"." |
|
|
| |
[May. 5th, 2021|09:48 am] |
|
Vakar nāca visādi salīdzinājumi prātā par to, kā ir dzīvot ar depresiju. Šodien man liekas, ka man tā ir tikai apārstēta, nevis izārstēta. Baterija nekad neuzlādējas līdz galam. Jau pamostoties esmu kaut kur pie 47%, nevis 100. Ir kaut kādi mirkļi, kad uzlec uz 120%, bet pēc tam trīs nedēļas tālāk par 23% vispār netieku. Tas viss ir tā ļoti abstrakti, es zinu. Ir kaut kādi ārējie uzlādējošie momenti, bet tiem ir ļoti neilgs iedarbības laiks. Piemēram, pastaiga. Pastaigas laikā jūtos labi, pēc pastaigas arī vēl kādas 20-30 minūtes, bet tad atkal lien virsū nomāktība, apātija, izmisums, grūtsirdība. Bet man nav spēka visu laiku sevi kaut kā stimulēt, nu, jo tā iekšējā beterija ir tāda pusizlādējusies. Pameditēju. Burvīgi. Uz 20 minūtēm. Paēdu. Lieliski. Uz pusstundu. Problēma šobrīd ir tā, ka trūkst dažādība kairinājumu klāstā, kā arī nav enerģijas paveikt kaut ko lielāku, nozīmīgāku, izdarīt lietas līdz galam. Pat tie projekti, kas sagādā prieku, kad paliek nedaudz grūtāki un ne tik viegli izpildāmi, pabeidzami, tiek atstāti novārtā. Zīmēšanas kursu darbi. Pusadīts džemperis. Vēstules. Valodu kursi. Visādi nepabeigit projekti un lietas pa perimetru. Grāmatas, kuras iesāktas pirms jau tik ilga laika, ka vairs neatceros sākumu. Es nezinu, ko ar šo visu darīt. |
|
|