Odu Kaupre

Pelēkas debesis, lietus līst, nav pārāk auksts, arī silts neko nav, maz cilvēku uz ielām, gandrīz nemaz mežā. Dievinu šādu laiku.

Israel is to accomplish its mission by setting an example, not by using force. This idea is highlighted in the vision in Zechariah 4:1-6. Zechariah sees a menorah, and G-d explains: "Not by might, nor by power, but by My spirit." Jewish Signs and Symbols

Iegādājos "Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara". Beidzot. "Lācplēsis" zaudē.

Jāzīmē, bāc! Praksē jāmitinās kopā ar rūdītu kārumnieku. Pilns ar cepumiem, našķiem, gadrumiem, alkoholu, dillēm! Un, protams, ka raksturs vēl nav norūdīts tiktāl, lai tam visam varētu bez ierunām pretoties... Esmu mazliet izlaidies, bet šodien nolēmu atkalsalaboties. Kur ir manas shēmas?! - malziet pakusušas, ātri kaut kur jāsadabon ledus - pēdējais brīdis dzesēt!

Šodiena tāda .. jauka. Pamošanās, skrējiens līdz lidlaukam, varžu kora paraugdemonstrējumi, skrējiens atpakaļ, auksta duša .. vēl arvien dulla galva. "Estētikas robežceļi" līdz pielikumam. Starpskate. Nu normāli iedzērām 19 gadus vecu konjaku. Absints. Jā - pat tēja! Divi gležņi, stundas kvernēšana saulē, uz matrača pat palika siekalas, uz kreisā vaiga - glīšs ornaments - cik bija silti - un tas uzņemtais D vitamīna daudzums šodien... Šķiet, ka naktī cīnīšos ar sāpi plecus apņemošajā ādas slānī.

Vakardiena arī tāda .. jauka. Bakalauri atbrauca ciemos! Atveda vīnu, našķus, dilles, tikai jau pēc trim stundām aizbrauca prom, jo, redz, akadēmijā plānots ballīti turpināt. Bija daži, kas būtu palikuši, bet te jāsāk runāt par bara instinktu un lietām...

Visa izgājusī nedēļa tāda .. jauka. Bet vienalga kaut kā trūkst. Kaut kāda melna šūna pa asinsrites sistēmu cirkulē, nedod mieru.

Hah - tie, kuri pirms desmit gadiem saukāja ļaudis par nūģiem, un datorgurķiem, ņirdza par cilvēkiem, kuri ar interesi uzņēma kompjūteru, internetu un tā tālāk, šodien ar nožēlu secina, ka ir "digitālie analfabēti"!

Lai es stāvētu 30 minūtes rindā dēļ vienas butilkas ūdens?!

Grūti atmodināma galva šorīt. Vai tas būtu tādēļ, ka istabas logs pa nakti bija atstāts vaļā? Ārā nevājš vējš, samērā vēss. Arī spranda iesāpās, līdz ko ar vigrinājumu palīdzību mēģina uzkačāt asinsriti līdz pašvērtējumā noglabātajam etalonam. Tā tas bija arī vakar. Vai varbūt šāds stāvoklis radies dabiski - kāds vai es pats gribu, lai sapņi iegaumējas. Neiegaumējās tik labi, gan.

Man piederēja liels īpašums, ar kura palīdzību plānoju iekasēt baigās naudiņas. Lai Tiktu pie lielā piķa, bija jādabon kaut kādi tur papīri. Devos pēc tiem uz iecirkni. Tur meiča gaiši zilā, apspīlētā kostīmiņā baudkārā balsī man paziņoja, ka lai dabūtu papīrus, jādodas pie ārsta, jādabon zīme, ka ar manu radiāciju viss ir kārtībā. Tad mēs braucām pa priežu ieskautu, betonētu ceļu, kas vedināja uz domām par mutantiem, uz kaut kādu ārsta iecirkni, kas ārēji līdzinājās Ignalinas AES. Atceros vēl kaut kādus knikšķus un kliedzienu. Tad pamodos, laikam. Bet kā pirmais mīnuss šobrīd jāmin tas, ka sapni nepierakstīju uzreiz pēc pamošanās. Tas tik tiešām bija ļoti interesants, kaut gan tā nepavisam nedomāju, tikko biju atvēris acis, jo domāju: "Kur es esmu?!".

Aukontam tikai 100MB. Un brīnumainā kārtā pat trūkst iespējas piepirkt klāt vēl. Nolādēts!!!

Gan iespējas būs. Līdz tam jāsaliek tur savi ne 365x365 darbeļi. Vēl līdz pilnīgai nopietnībai nenovestie gleznojumi un tamlīdzīgi. Neesmu taisījis nevienu mājas lapu, nevienu flashu un tā tālāk... To visu manā vietā paveikuši baltspalvaini mērkaķi ar magentas krāsā mirdzošām ačēm. Ja?!

Tad, kad šķiet, ka nav ko darīt, reti uzplaiksnī doma padarīt kaut ko, kas sen nav darīts laika trūkuma dēļ... Kā piemēram šobrīd - nekas nav nākamo divu stundu laikā plānots, līdz ar to sāk nākt miegs. Bet tad - šeku reku - uzplaiksnī doma palasīt! Izlasīt dienā ieteicāmās 50 lpp. smadzenes mežģījošas literatūras!

Vakar vakarā pēc 365x365 papildināšanas ar kārtējo, ievilku pāris tvaiku mākuļus no Artūra V. ūdenspīpes. Bija jau tumšs, lija lietus, devāmies vazāties. Neapzināti paķēru līdzi vienu ābolu, ko pagrauzt, 200m no mājas attapos, ka to tik tiešām graužu. Es sapratu, kādēļ to biju paņēmis - tas bļodā uz otrā stāva centrālā galda stāvēja jau ilgi, bija žēl, ka paliek vecs, turklāt organismā šausmīgs vitamīnu trūkums (5 gadus neesmu bijis pie ārsta, nav čekotas asinis, par sevi nezinu neko, varbūt vispār esmu uz nāvi slims). Pārmijām divus vārdus ("Kur?" "Daugava."), Artūrs vēl ieminējās "Lietus.", lēnā solī, gandrīz vai līkām mugurām, soļojām uz mērķi. Pāri upei par savu eksistenci lika manīt sūkņu stacijas dzelteni, oranži, debeszili iekrāsotās spuldzes, un visvarenas industrializācijas eksistenci atcerēties liekoši trokšņi. Artūrs novilka drānas, iebrida. Atcerējos, ka šogad vēl neesmu peldējies - darīju tā pat. Biju 10 metru attālumā no krasta, kad Artūrs jau nāca atpakaļ smiedamies: "līdz dziļumam vēl tālu!"
Patiesi - lai arī biju 10 metru attālumā no krasta, ūdens bija tikai gandrīz līdz ceļiem. Tomēr izlēmu neapstāties - iebridu mazliet dziļāk, tad atmuguriski ielecu vēsajā ūdenī. Kaifs... Atpakaļ devāmies basām kājām, mīdīdami peļķes - peļķmīdis.

Pastāstīju par refrešojošo peldi Inesei, kas laika trūkuma dēļ bija ieradusies rezidencē tikai uz dienu, un grasījās jau no rīta doties prom. Viņa uz to teica: "Trakais!"
Kaut gan nekā traka tur nav...

Sadalīju miega būšanu divās daļās, lai pastiprinātu sapnī atmošanās momentu divas reizes. Pirmā fāze līdz 5:00, tad 30 minūtes pauze, nākšana pie pilna prāta, tad otrā fāze līdz 8:00. Šķiet, ka atmodos, bet tikai tā pa pusei. Uzdevu jautājumus, uz kuriem saņēmu man tīkamas atbildes.

Tagad līdz ārprātam loģiska un labi domāta literatūra par estētiku.

Es aizmirsu to noslēpt pirms gāju gulēt. Rezultātā, kad pamodos, zaļi caurspīdīgā blašķīte bija pustukša. Attaisīta bez manas līdzdalības. Arī pēc tam, kad ieminējos, ka dāvana sirdij tuva un visādā ziņā dārga, rets grēkošanas iemesls, kas reizē pavedina un piedod, manu acu priekšā tika truli iemalkots no elegantās blašķītes kakliņa. Nav jau ko pārdzīvot, tas ir tikai alkohols gan, bet tā bezpamata visatļautība!

Te domas sāk vīties ar jauno, pārgudro anarhistu, pretsparu vērojumiem šeit uz vietas. Vai šeit, Latvijā, kur vēl sistēma nav tik attīstīta, nav līdz ārprātam ierobežojoša - tā gaida, kad kāds pārgudros vārdus beidzot pārtransformēs darbos, kas padarīs šo vietu cilvēka cienīgu - ir iemesls veidot kaut kādas pretošanās, destrukcijas, anarho kustības? Kaut kādas uz citu zemju pagātnes un tagadnes ne pārāk veselīgās pieredzes veidotas filozofijas balstītas vēl veselīgi augt spējīgas sistēmas iznīcināšanas akcijas? Jā - mums bija grūti! Bet tas bija tad. Tagad arī ir tā pagrūtāk, bet vajag mazliet pakustināt smadzenes, izzināt, nostādīt mērķus un pārvarēt kūtreli. Jā - būtu jau forši notaukoties (sasmērēt smadzenes ar slidīgu ziešķi) līdz līmenim, ka vairs staigāt nevajadzētu, varētu ripināties, (s)lidināties bezjēdzīgā jūsmā par savu mikroskopisko ego... Tagad var būt labāk. Bet ne jau anarhija! Un arī ne paralēlā dimensija, kas nebūt nav tik slikta padarīsāna mērenās devās, tomēr tā nebūs iespējama, ja nebūs stabilitātes šajā dimensijā. Ir sistēma, atliek viņā tikai ielekt, lai to mainītu. Ir jāmočī!!! Tas būtu tuvākais ceļš.

Arī uz Īriju bēgt ir kaut kā - nekā. Labāka dzīve nav tur ārā, bet iekšā - paša galvā. Ziniet - ir iespējams arī iztikt bez pēdējā modes kliedziena, bez televizora ar tālvadības pulti un kaut kādu tur digitālās televīzijas pieslēgumu, bez ar bezjēdzibas pārsaldināto ziešķi pārpilnajiem šoviem, bez ballītes divreiz nedēļā, bez truliem dižpārdokļiem, bez 10 padomiem seksa bīdīšanai, bez našķiem, bez dzelžiem degunā, nabā, dibenā... Tas, ka kaut ko gribās, nenozīmē, ka to vajag!!! Tas, ka ir slikti, nenozīmē, ka vajag vaidēt, ka tur neko vairs nevar darīt! Tas, ka valdībā ir cūkas, nenozīmē, ka tas tā būs mūžīgi! Visu ir iespējams mainīt!

Pārveidošu 365x365 kā web 2.0 pienākas. Ielikšu visu iekš woomp.com, izveidošu atsevišķu blogu, sasaistīšu kopā, būs smalki.

Nopirku lakricu, ko uzkost pie absinta. Jā - ari vakardien neizpalika šīs brīnišķās dziras lietošana pēc šausmīgi atbildīgas sapulces, kas rezultējās ar ļoti garu veicamo darbu sarakstu. Viens portrets šorīt, tuvākajās dienās taisīsim fotosesiju ar aiz kājas pie koka zara ar striķi piekārtu jaunekli paltrakos. Tālāk bildes tiks analizētas un atlasītas skiču izveidei. Būs lieli darbi. Patiešām lieli, smalki, labi, efektīgi. Šķiet, ka es šogad nonākšu pie tā, ko vēlos. Liela piķa pelnīšanas ar gleznām vien.

365x365 būs drīzumā jāpārveido pēc principa "mazāk klikšķu, vairāk skatītāju". Nu jā... Jāsāk bīdīties uz iztādes pusi.

Enģelis parādās tad, kad 1. reizi gadā noguļu līdz plkst. 10:00. Staipeknis, duša, viena tāfelīte informācijas, brokastis un tad pāris stundas programmēšanas, lai sajustos otu un krāsu cienīgs. Zīmēšu zīmējumu 365x365 uzreiz pēc tam. Tad es atkal došos uz Ikšķili - krāsas, otas, zīmuļi, absints... Tur palika gandrīz vai litrs!

Esmu mājās. Negribu te būt, bet esmu, jo jāizmazgā drānas. Ir taču jādomā arī par tādiem sīkumiem.
Nepatikā viebjos par pēdējo šisdienas zīmējumu, kas tika zīmēts 365x365. Kopumā diena ir izdevusies, jo tās laikā uzgleznoti divi labi darbeļi ar figūrām, bet vissvarīgākais ikvakara izgājušās dienas novērtējuma sajūtā, tomēr, ir pats pēdējais darbs. Ar krāsām un otām darbs iet no rokas arvien labāk. Jācenšas neatslābt par daudz, lai neaizmirstos izgājušā gada laikā iestrādātās shēmas. Kamdēļ es tā saku? - Man ļoti iegaršojās absints! Nudien! Ir pagājuši seši mēneši, nav bijusi neviena diena bez zīmējuma. Tiesa - var strīdēties par uzmanību, kas katram no tiem veltīta - atsevišķiem darbiem tās tika atlicināts diezgan maz, iztrūkstošo daļu kompensējot ar alkohola reibuli. Bet ne par to ir stāsts...

Pirms pāris dienām. Ikšķile. Prakse. Otrais stāvs, telpa ar vislielākajiem logiem un balkonu. Vakars. Telpā atrodas divi cilvēki - es un līdziemītnieks Artūrs V. Kaut kas jādara. Filma? Nē. Mežs - jā. Pabrīdinam pirmā stāva iemītniekus par to, ka būsim krietni vēlāk, lai durvis ciet neslēdz, pametam ēku. Pa labi. Pa kreisi. Mežs. Taka #1, taka #2, klusums, rēgi. Izcirtums, elektrības stabi, vadi, miers - apstājamies, veramies koku un krūmu ieskautajā tumsā, ciešam klusu. 200m uz austrumiem no mums - ceļš. Gaisma, balsis, vulgāra runa. Alkohola ietekmē esoši jaunieši. Sākumā šķiet, ka divi cilvēki nes vienu uz mežu piekaut, tomēr vēlāk kļūst saprotams, ka tas tā nav. Tie apstājas. Stāsta viens otram stulbus jokus, smejas, kliedz, viens no viņiem paiet pa ceļu ar lākturīti 50m tālāk un imitē bailes - tur tumsā kaut kas esot. Smiekli, ierosinājums doties mājup. 20m māju virzienā, trijotne apstājas - ja jau esam līdz mežam atnākuši, tad tā svaigais gaiss jāielaiž plaušās tā ontlīgāk! Miers, klusums, nervozi lākturīša gaismas zibšņi. Es ierējos: "Vau".
Divu sekunžu laikā trijotne pazuda bez vēsts.

Šodien starpskate. Jauki ko tādu atcerēties tikai šorīt. Būs laikam jāklumburē mērenos ātrumos uz Ikšķili... Kaut gan - vai tas ir tik svarīgi? Skate - jā, bet starpskate? Būs pasniedzēji ar alkoholu, bet tā kā to šodien es sev liegšu lietot - kāda jēga? Un vai vispār tam ir kāda jēga? Priekš kam apreibināties? Ceram uz kaut kādu atklāsmi? (Vakarā es droši vien domāšu savādāk, un vispār man organisms kaut kāds dīvains padevies, nedrīkst ne ar ko pāršaut pār strīpu, būs laikam jāapmeklē ārsts un jāpajautā vai tas ir labi un normāli vai nē?)

Un 365x365 vajadzēja taisīt kā blogu. Vai varbūt kā flash galeriju? Būtu zinājis vismaz par tādu lietu kā http://woomp.com... Nelon vairs taisīt kaut ko hiperindividuālu vairs. Ja nu vienīgi savu vizītkarti ar norādēm uz visiem šitiem te. Tas tā saucamais web 2.0, laikam. Laikam esmu par, bet par visiem 100% nezinu, jo neesmu 100% pārliecināts par to, vai pareizi saprotu, kas tas tāds web 1.0 un web 2.0 ir par zvēru.

Esi baigi radošs?! Stājies jaunajos māksliniekos! Jauno Mākslinieku apvienība

Pavisam noteikti - šādi ir labāk. Labāk nekā bija pirms kāda brīža.

Aj...
Ja kaut kas notiktu automātiski, nezinu vai es būtu īsti priecīgs, bet esmu priecīgs, ka varu uzrakstīt šo te garo rindu tieši šitik garu un vēl garāku. Die`s dod spēku nākamreiz nedzert alu aukstā vējā, paralēli mēģinot uzskicēt kursorus kursā lete - galds ar šķīvi vienā, sausiņu otrā rokā; un necerēt uz brangiem par-brīvu-modeļiem to pašu tumsnējo dziru propogandējošajā krogū. Vienkāršāk runājot - atliek spert vienu nedrošu soli sānis un slīd, vai kā slīd, bet labi, ka tādas pamatīgākas zoles zābakiem kāds sarūpējis, vēl noslīdējis no ceļa pavisam neesmu.
Prakse. Ļoti ražīga, jautra un cerību pilna pagājušogad. Bija silts, saulains laiks, nebija barjeras, nebija paša kaltas ķēdes. Šogad nelāgi sajusties liek laikapstākļi un pieticīgais biedru apmeklējums, pamatu pamatos, tomēr, es pats. 50% no nedēļas vadīju visai entuziastiski, vēlāk pievīla cerība, ka krogus omu varētu manāmi uzlabot. Strādājam pie arvien sarežģītākām shēmām... Nevar bez rakstīšanas, nevar.

Jātaisa būs portfolio kopā ar blogu. Šitā man nepatīk vairs. Bet nu šito štelli būs jādzēš ārā tad, kad būs tas pats portfolio ar blogu. Vēl kāt derētu e-shops. Mmhm. ;)

Būvēšu vasarā meža vidū mājiņu: tādu, okultisku simbolu apgleznota, okultiskiem kareklīšiem izkarināta, izdegušām svecēm iekšā... Un tad vēl pārbijušies sēņotāji...