Odu Kaupre - Vilkacis

Esmu mājās. Negribu te būt, bet esmu, jo jāizmazgā drānas. Ir taču jādomā arī par tādiem sīkumiem.
Nepatikā viebjos par pēdējo šisdienas zīmējumu, kas tika zīmēts 365x365. Kopumā diena ir izdevusies, jo tās laikā uzgleznoti divi labi darbeļi ar figūrām, bet vissvarīgākais ikvakara izgājušās dienas novērtējuma sajūtā, tomēr, ir pats pēdējais darbs. Ar krāsām un otām darbs iet no rokas arvien labāk. Jācenšas neatslābt par daudz, lai neaizmirstos izgājušā gada laikā iestrādātās shēmas. Kamdēļ es tā saku? - Man ļoti iegaršojās absints! Nudien! Ir pagājuši seši mēneši, nav bijusi neviena diena bez zīmējuma. Tiesa - var strīdēties par uzmanību, kas katram no tiem veltīta - atsevišķiem darbiem tās tika atlicināts diezgan maz, iztrūkstošo daļu kompensējot ar alkohola reibuli. Bet ne par to ir stāsts...

Pirms pāris dienām. Ikšķile. Prakse. Otrais stāvs, telpa ar vislielākajiem logiem un balkonu. Vakars. Telpā atrodas divi cilvēki - es un līdziemītnieks Artūrs V. Kaut kas jādara. Filma? Nē. Mežs - jā. Pabrīdinam pirmā stāva iemītniekus par to, ka būsim krietni vēlāk, lai durvis ciet neslēdz, pametam ēku. Pa labi. Pa kreisi. Mežs. Taka #1, taka #2, klusums, rēgi. Izcirtums, elektrības stabi, vadi, miers - apstājamies, veramies koku un krūmu ieskautajā tumsā, ciešam klusu. 200m uz austrumiem no mums - ceļš. Gaisma, balsis, vulgāra runa. Alkohola ietekmē esoši jaunieši. Sākumā šķiet, ka divi cilvēki nes vienu uz mežu piekaut, tomēr vēlāk kļūst saprotams, ka tas tā nav. Tie apstājas. Stāsta viens otram stulbus jokus, smejas, kliedz, viens no viņiem paiet pa ceļu ar lākturīti 50m tālāk un imitē bailes - tur tumsā kaut kas esot. Smiekli, ierosinājums doties mājup. 20m māju virzienā, trijotne apstājas - ja jau esam līdz mežam atnākuši, tad tā svaigais gaiss jāielaiž plaušās tā ontlīgāk! Miers, klusums, nervozi lākturīša gaismas zibšņi. Es ierējos: "Vau".
Divu sekunžu laikā trijotne pazuda bez vēsts.