Odu Kaupre

Cik daudz lieka atmests... (Īsa tumša klusuma pilna pauze) Cik daudz lieka vēl palicis...

Ne jau tas, ka viss noriebies. Nepavisam. Nav. Viss. Ir foršāk nekā... Ir labi - tikai nevajag domāt. Bet forši ir uztvert, izfiltrēt, izvemt, bet pašam no tā neko nesaķert. Jo galva skaidra. Būs.

Ļ. Cien. Musar!
Gribas kliegt, ārdīties, kaut ko mainīt, utt., bet pirms to sāku darīt atduros pret "viss, taču, ir kārtībā - viss ir tieši tā kā tam jābūt" sienu. Un tā jau arī ir. Nekas nav jāmaina. JO VISS RIEBJAS JAU PAMATOS! Un pamati saspiesti apakšā ar tādu spēku, ka tos savādāk vairs ārā dabūt nevar, kā tikai spridzinot. Ar ātomeni! Gribas būt slavenam, bet uzkāpju uz "Priekš kam?! Tad man būs visu laiku jāsmaida, jāliekuļo, ko tas mainīs? utt." grābekļa. Esi iedomājies, ka kompliments "Tu labi izskaties" var izraisīt arī sliktu garastāvokli? Pat vēmienu?! Vai vienīgie dzīvie ir tie, kas sprēgā bez gala un bez malas, nespēdami apvaldīt savas emocijas? Tad vēl tie, kas apvalda, lepojas ar savām emocijām, ņirgājas par nejūtīgo, trulo "masu". Jā... Šīs visusvētās emocijas, kas liek nedomājamām domām galvā virpuļot, virpuļot, aizvirpināt, apvirpināt tā, ka nesaproti, kas notiek, un pat negribi vairs to zināt. Ir iespējams nedomāt. Starp citu. Tikai baigi grūti. Ja kas. "Kaut ko gribās, tikai nezinu ko, bet kaut ko gribās..." - Šādi vārdi dažkārt izraisa vēlmi pārgriezt sev vēnas. Gribas būt normālam cilvēkam, bet neviens vairs nespēj man sniegt atbildi uz jautājumu, kas ir normāls cilvēks? Ja nu vienīgi: "Nu - normāls - tas ir 'normāls' U know... Nū - kā lai pasaka - NORMĀLS! Tas taču pats par sevi saprotams!" Nespēj! Neticētu! Un ko saprot ar jēdzienu "cilvēcisks"? To, ka mēs taisam sūdus un priecājamies par to, kādus sūdus taisa citi, ar domu, ka tiem, par kuru sūdiem jūsmojam, būtu jāsajūsminās arī par mūsējiem? Jā - tas būtu tikai un vienīgi godīgi... Pasākumi, pasākumi, pasākumi. Viens otra dibenu grābstoši jaunuļi. Milzonīgs daudzums vārdu, kas izsviesti vārdu apmaiņu rezultātā. Mēs mainamies ar visu. Ar precēm, naudu, grimasēm un vārdiem. Bezgalīga bučiņu jūra autobusa pieturā mīnus astoņos grādos. Kasieris lielveikalā, kurš gods godam turas pie: "Labdien! Jums klienta kartīte? Paldies! Lūdzu! Uz redzēšanos!" Un sasniegumi. Kas tie tādi? Daudz dalību konkursiņos un izstādītēs?! Karjera visos stūros. Knapi kustošs astoņdesmitgadīgs lidmodelis, kurš kādreiz varējis nostāvēt dienu divmetrīgas kārts galā uz galvas. Dzīve ir tik sīka. Tad vēl meitene, kurai cilvēkos patīk "dabiskums". Kas tas tāds?! Ej ellē ar savu spalisko gorīšanos!

Nopirku ķīniešu melno tēju, smaržo kā mežs pie upes augusta pievakarē, pēc dienas, kurā saule sasildījusi gaisu līdz pat +34 grādiem.

Šerpi. Bezgalīga materializācija. Pirms nāves varētu sadedzināties ar visu, ko esmu radījis. Vai varbūt tūlīt?

Ķīnai stratēģija. Ķīna vēl arvien močī. Ķīna klusē, neatbild uz stulbiem jautājumiem, apklusina iekšējās dziņas un pašapcerīgus jautājumus. Ķīna tikai močī, močī! Tur vēl seko vienam "absurdam" ideālam (cik nu kaut kas vispār var būt jēgpilns vai absurds), kas drīz būs nobriedis tiktāl, ka ar to varēs izdauzīt ne tikai ļaunos garus no uzsilušās zemes miesas.

Bet pašam Muhamedam nebūtu tik daudz naida iekšā kā viņa sekotājiem šodien. Vai Muhameds būtu priecīgs redzot, ka viņa sekotāji tā vietā, lai izprastu Dievu, ceļ traci, materializē savās dzīlēs snaudošo un modrības trūkumu izmantojošo dēmonu nelāgo spēku?

Kaut kāda tur vārda brīvība pret Muhamedu. Smieklīgi. Stulbā prese!

Izkristalizācija.
Šonakt bija filmas cienīgs sapnis. Šķiet, ka pirmais hipperreālais sapnis pēdējos 10 gados. Biopancīgs. Es un mans skolotājs bijām bioroboti kaut kādā rūpnīcā. Sākās garu revolūcija, un radās iespēja pāriemiesoties normālo cilvēku ķermeņos. Rezultātā es ar skolotāju sastrīdējos par vienu ķermeni, ielīdām kaut kādos surogātķermeņos un kāvāmies par to vienu. Beigu beigās secinājām, ka tie surogātķermeņi nav nemaz tik slikti! Žēl, ka neatceros konkrētāk, bet bija nežēlīgi interesanti. Fonā tāds kā Steve Roach ambients, kas skaneja vēl brīdi, kad 3:20 atvēru acis, tad izgaisa brīdī, kad atskārtu, ka esmu pamodies un koncentrējos, lai atcerētos pēc iespējas vairāk no sapņotā. Ir tik daudz jaunas, labākas, interesantākas pasaules tur iekšā...

Šķiet, ka Islama pasaule būs atradusi iemeslu, lai sāktu atklātāku karu pret demokrātijas demoralizētajiem Rietumiem: Anger grows over Muhammad cartoon
Kad lasīju par dusmām uz Dāņiem, galvā virpuļoja nojausma, ka kaut kas nelabs sākas... Un tā vien šķiet, ka slikti notikumi sekos. Lieli slikti notikumi. Globāla mēroga depopulācija. (Jā - es esmu pesimists)

Atkal tas sapnis par suni, kas ar muti aptver kaklu, bet neiekožas. Šonakt divas reizes. Pirmo reizi es biju mazs kaķis, kad kaut kāds kucēns pa jokam iekodās man kaklā, bet uzreiz atlaida. Nākamo reizi es biju vai nu kaķis vai arī cilvēks, bet fakts tāds, ka lielāks kucēns man iekodās kaklā vēlreiz, no aizmugures. Mēģināju nekustēties, domādāms, ka šunelis mani tūliņ palaidīs vaļā, bet tā arī nepalaida līdz pamošanās brīdim. Ieķērās, bet neiekoda - jāsaka, ka sajūta tāda, it kā ap kaklu būtu aplikta silta, mitra šalle. Katrā ziņā - rīta nīgrā garastāvokļa pamatiemesls. Domāju, domāju, domāju, ko tas varētu nozīmēt?

Vēl: Bennet Robot Works - vēl viens piemērs, kā mūsdienās ar pašam ar savu galvu, savu bezjēgu (vai vienīgo jēgu), pelnīt naudu. Ne lielu - bet pietiekami, lai varētu priecāties darot savu darbu tālāk. Un būt brīvam, brīvam, brīvam...

Tā es jūtos: Future Sound of London - Ill Flower

Lai pirktu "kurtku" pa Ls 135, un vēl pēc tam piekautu cilvēkus par to, ka tie nejauši ieskrambājuši apģērba gabalu?!

Lapu kokiem jau pumpuri! Tūliņ plauks! Urā! Krauklis elektrības staba galā!
Vodačka...

Vairāk šeit...
Un jāsvin Mocarta 250.

Mazākā, līdz šim uzietā, zemiskā, planēta.

balticom.lv viļ! Vai ar to, ka tiek fiksēti interneta piegādes pārtraukumi (pat 12 stundu un ilgāki) pietiktu, lai brutāli atteiktos no pieslēguma, un nemaksātu par līgumā noteikto līdz diviem pilniem lietošanas gadiem pāri palikušo laiku? Un tā kā man nav pārākais talants uz mārketingu un biznesveida čakarēšanu, tad nenāk arī prātā pietiekami efektīgi risinājumi šo pārrāvumu lietiski pierādāmā fiksēšanā. Iesakiet kaut ko... Dēļ draņķa ISP cieš prodžekts!

"Hi I'll send you all my music if you can let me have a print.How about that "
Tāpēc, ka pie viena no dienišķajiem zīmējumiem pievienoju tekstiņu: "Beatsystem - Endlessly Downward". Zili brīnumi - kaut ko tādu netiku gaidījis.

Derek Pierce aka Beatsystem
Don't let the name mislead you... I thought "beatsystem"? Sounds like some cheesy one-pattern-drum-machine-techno-wannabe. That's not even remotely accurate. Derek Pierce, who has performed experimental dj sets and lectures throughout the 70's and 80's, is the deft sound constructionist behind this interesting release. Using samples and the CSound program, he is building previously unheard worlds.

Zīmējumi paši velk uz priekšu un saka, ko tālāk darīt - kādam būtu jābūt nākamajam. Bet tas tikai tad, kad maz ēd, un daudz meditē. Visu dienu to vien daru kā zīmeju, gleznoju - jūtu, ka man neko citu nevajag.
It kā nejauši, varbūt pat ne pārak nopietni ņemami man šodien uzsita pa plecu laikā, kad bezcerīgi pētīju ziņojumu dēli, kas mani nemaz neinteresē: "Neskaties uz to tur - tur ir tukšums - viss jau ir tavā galvā!"
Viedi vārdi. Ir tikai jaievieš tur (ne jau ziņojumu dēlī) kārtība.
"Piekrītu," noņerkstēju, "tikai pārliecinos vai vēl arvien tukšums."
Lidmodelis (modelis, kuru pašlaik gleznojam, akademijā, kas jauns būdams dienējis gaisa spēkos vai kaut kā tamlīdzīgi) reiz sastapis magu, kurš stāvējis ar pie koka pieliktām rokām, sak, uzņemot kosmisko enerģiju. Lidmodelis esot viņu vērojis kādu brītiņu, līdz mags esot šo pamanījis, pienācis klāt un uz to, cik ieinteresēti cilvēks vērojis uzlādēšanās procesu, uzsitis pa plecu un teicis, ka meditēt vairāk vajagot - tad viss būs labi!

Bezcerīgi cerīgi
Kaķ
Šodien veicas, ko?!
Neskaties (paskaties, izskaties) uz mani tā

Karl Kerschl

Šodien man velk uz komiksiem. Zīmulis un tuša.

Truls garīgais. Gribas klīst pa saules apspīdētu nekurieni, bet nīkstu pie šitā te, tēlojot sev, ka kaut ko baigi domāju un daru, jo vajadzētu tā, bet... Kā jau teikts - vērtīgāk būtu pavazāties pa nekurieni. Tūļa!

Un šodien manu lapu apmeklē pārsvarā roboti.

Labi nostrādāts!
Sestdiena jāvelta uzbāzīgai internetpašreklāmēšanai. Un interfeisa papildināšanai ar jau pirms pusotras nedēļas iecerēto turp/atpakaļ mehānismu.
Blāh - nevaru sagaidīt naudu! Vajag reklāmu!!! Jāsapērk kultūravīzītes te - jāpaskatās, kur un kā var izrādīties. Vajdzētu raksteli!

Gleznošana, zīmēšana, skicēšana no dabas dod visvairāk. Šķiet, ka tikai šodien ar pastiprinātāku interesi pieķēros klāt anatomiskajiem zīmējumiem. Jāsaka - beidzot! Tagad gribas iezubrīt proporcijas, un kas kur sākas, kur beidzas. Akadēmiskā glezniecība laikam jau būs tas uz ko vizuāli estētiskā sirds puse visvairāk velk. Tā stilizācija iekš 365 x 365 der dizainam - naudas pelnīšanai. Bāc - ja tikai atliktu vairāk laika skicēšanai... Bet drīz jau būs, būs drīz. CMS būvniecība ir jau beigu stādijā. Kāda nedēļa vēl jāvelta - tad jātestē, jāslīpe. Un tad - jāpelna ātrais piķis!!!

Sirdsapziņa mani vienu dienu nožmiegs. Vai tikai es te neesmu radies, lai taptu pārmācīts?

Šodien pirmā skolas diena! :)
Atgādāju darbus uz mājām. Tagad domāju, vai bija prātīgi darīts - likt nav kur! Vēl jau tā kā būtu, bet pēc šī semestra tiešām nebūs. Vai arī mājoklis pārtaps par noliktavu, un mitināties būs jāiet kaut kur citur.
Divi zīmējumi 365 x 365. Vairākas skices kompozīcijai. Hmm. Gribētos vēl, bet nav spēka. Jāpalasa "Kad gulošais mostas"...