Odu Kaupre

Šorīt rīta rosmes vietā uztaisīju microstatistikas sistēmeli. Ziņkārība par, to, cik katru dienu ieksh 365 x 365 iegriežas, tomēr. Nepārvarama!
Jāizperas šodien līdz akadēmijai. Jāpaglezno. Savādībai. Jānopērk svaigs BLOK-NOTS, Jāuzzīmē dienišķais un tad atpakaļ pie CMS.

Kas līdz pusei, tas taps pilns. Neizbēgt man no eksaktajām. Atpūta ir nekas vairāk par darbības veida maiņu. Arhitektūra, matemātika, datorzinātnes, vizuālā māksla. Kā tas sanāk, ka ar skaņu nekad īpaši neesmu aizrāvies? Varbūt tāpēc, ka ir daudz, kas tāds, kas dara tajā virzienā tieši to, ko es darītu, ja būtu mūziķis? Turpmākie trīs gadi jau ir nolemti krāsošanai... Vasarā pasāktā matemātikas uzdevumu risināšana nemaz nav tik slikta un traucējoša padarīšana. Ķīmisko elementu tabula pa visu sienu... Tādas lietiņas.

Nav ko ķert kreņķi par to, ka vakar piedzēries kā lops, un knapi atvēlies mājās - priecājies par to, ka šis rīts ir savāds... Pārsteidzoši labi strādā galva. Kaut gan ir strādājusi arī labāk... Laiks ķerties pie ierastās kārtības ieviešanas uz desktopa. Vakar, pirms došanās šur un tur, manu prātu pārņēma nepieciešamība iztīrīt. Iztīrīju pavisam. Sākot atkal piesārņot, nācu uz pēdām cietā diska sirmuma pazīmēm.

Jā - nav tālu, nav ilgi: Robot Uprising

Naktī pamodos ar tām pašām domām, ar kurām aizmigu. Tiku nogulējis stundas četras, bet domas nebija pavirzījušās uz priekšu ne par matu. Vēl nelaime arī tāda, ka domas nekādas - pilnīgi nejēdzīgas domāšanai. Vienu brīdi pat šķita, ka sākšu raustīties krampjos, jo domas radīja pretīgu saspringumu gandrīz visos muskuļos. Tikai uz īsiem mirkļiem izdevās galvā ielaist svaigu gaisu, līdz ar to ļaujot muskuļiem atslābt. Kaut kā aizmigu. Šorīt vēl viss nav labi. Laikam būs jāuzzīmē zīmējums, un pēc tam jāpaklaiņo.

Šodien pateicu grafītam: "Nē - paldies!" Grafīts no bēdām nomira. Bija pelēks, kļuva vēsi lillā, šķidrs - pārvērtās par akrila tušu!. Pēdējais laiks izmēģināt dažāda izmēra tušas spalvas, un dažādu krāsu tušas. Biezāku papīru (tikai ne akvareļu) - tad varēs pamēģināt arī palazēt.

Jāpievieno sistēmai turp un atpakaļ podziņas. Lai jau būtu user friendly...

Apathy Unlimited - Hā! ...

Šito gribu. Un daudz naudas, lai būtu daudz brīva laika ar to spēlēties.

Tad vēl šis un tas par LSD tēvu un LSD.

iedvesmojoša LSD mūziciņa

Un markas?

Pēdējā mēneša laikā tik daudz nejauši atrastas informācijas par LSD, ka interesanti paliek... Tad vēl cilvēki...

Migla gar acīm.

Neskatoties uz to es šodienu vakar atradu. Nezinu vai šodien tā vairs ir šodiena, un vai vispār ir.

Atcerējos, ka "Fāzerlande" ir no netālās bibliotēkas. Nolēmu doties turp, lai grāmatu atdotu. Apāvu kājas, apmetu kamzoli ap pleciem, uzliku tiem vēl pleca somas slogu, pārmetu krustus un devos ceļā. No tāluma redzēju, ka no tramvaja galapunkta atiet tramvajs - kā zinādams, ka es diez vai spēšu pretoties kārdinājumam tajā iekāpt un aizmočit līdz pat nezinkurienei. Bibliotēka atrodas nedaudz aiz tramvaja pieturas - tā nu turpinu kātot tās virzienā. Atveru kārtīgi neaiztaisītās ārdurvis un klumburēju augšup pa vītņkāpnēm uz otro stāvu. "Galvenā balva - dators!" vēsta plakātelis pie otrām durvīm, kas jāatver. Tas piebāzts ar sīkiem, briļļainiem un puņķainiem pusbērneļiem (tajā vecumā, kad tantes brangāk un ne tik brangi nobarotos sīkaļas vicina pa gaisu pieķērušas aiz vaigiem un jau skaļāk mēdz glaimot, cik megalieli tie izauguši), kas ar līkām mugurām pārgudri skatās uz monitoriem, savās speķainajās un ne tik speķainajās roķelēs turot bīdekli, ko mēdz saukt par peli. Pavisam kopā - trīs. Plakātam veltu ne ilgāk par pussekundi. Ar samērā paliela spēka pielietošanu dabonu vaļā nākamās durvis (Esmu sliktas miesas uzbūves, kārns, izkāmējis, izdilis un, vēl piedevām, diezgan bāls - līdz ar to vārgs, un durvju vaļā atdabūšanai jāveltī diezgan daudz enerģijas). Pāris līganu gaitu ģenerējoši soļi līdz trešajām durvīm, durvis vaļā - esmu klāt... "Labdien, es gribēju atdot grāmatu un paņemt vēl kādu - es pameklēšu." - zem deguna noburkšķu, strauji aizgriežos un dodos pie grāmatu plaukta, uz kura viena plaukta pamatnes var samanīt uzrakstiņu "Psiholoģija, Filosofija, Ētika". Apstājos tā priekšā. Ievelku elpu. Izpūšu elpu. Paelpoju. Sāku pētīt plauktu no kreisās. Manu dažas grāmatiņas, kuras esmu jau izlasījis kaut kad gada sākumā, kad vēl nebiju atkalaizrāvies ar zinātnisko fantastiku. Kaut kas no Platona, kaut kādi dialogi, Nīče un tā tālāk. Manu uzmanību šoreiz piesaistīja "Ievads ideju vēsturē". Sagribējās kaut ko vispārīgu. Tvēru pēc tās, papētīju grāmatas muguru, šoreiz gan neizlasīju, kas tur rakstīts, apgriezu tā, lai skaidri redzams būtu inkunābulas priekšējais vāks. Atšķīru to kaut kur viducī. Lasīju. Aizraujoši - ierāva ne pa jokam! Tur bija šis tas no plauktiņiem, kas manī jau ir aizpildīti, šis tas, ko vajadzētu iekopēt vēl tukšajos. Šobrīd nav svarīgi kas tieši, bet ļoti interesantas lietas. Lasot sadzirdēju kaut kādu elsoņu, kas arvien arvien pastiprinājās. Sākumā domāju - halicunācijas (Tās man pēdējā laikā gadās itin bieži, neskatoties uz to, ka nekādas "vieliņas" nelietoju), bet nē. Tomēr ir kaut kādas parādību pazīmes, kas liek izdarīt paša negribētus secinājumus par to, kas ir īsts un kas nav. Viss liecināja par to, ka man nerādās. Lai nu kā nodomāju, ka dzīvoklī virs bibliotēkas (nekad netiku iedomājies, ka tur varētu būt kāds dzīvoklis) kāds skatās pornuškas. Bet elsoņa palika arvien skaļāka. Tagad varēja noteikt to, ka tā ir sievietes elsoņa. Katra sievietes izgrūstā skaņa mijās ar kādiem trim, četriem vārdiem grāmatā. Tobrīd lasīju par Nīči, vājajiem cilvēkiem un stiprajiem, kas palīdz vājajiem pārvarēt vājumu, par vājām sievietēm un kalponēm, kas mūždien cieš, un iztur ciešanas, bet ka tas nav nekas. Un tad pēkšņi elsas strauji paaugstināja toni, pārvērtās vienā varenā brēcienā, kas pa grāmatu kravumu labirintiem droši vien izlauzās cauri visai bibliotēkai, tas skanēja: "ĀĀh - āāāh - āāāāāā - - mīļum!!!". Kapa klusums... Acis skrēja pāri nodaļai par gnosticismu. Brīdī, kad nolēmu doties pie bibliotēktantiņas, iepriekš dzirdētajām skaņām piebiedrojās vēl dažas, bet klusākas. Trīs sievietes garie ā, un viens vīrieša tāds kā pirmsnāves āāāh. "Man lūdzu šo", teicu tantiņai ar kastaņu krāsā tonētajiem matiem, viņa ierakstīja grāmatas dotos bibliotēkas akounta lapiņā kā arī manā klienta kartē, un pabīdīja piermo uz manu pusi - lai es parakstot. Uzšņāpu savu nemaz tik šņāpelīgo parakstu uz lapiņas, ieliku "Ievadu ideju vēsturē" savā pussaplīsušajā reklāmplecsomā, devos iekarot salto ārpasauli, kas bija no manis trīs enerģiski atveramu durvju attālumā...

"Ei - prijaķeļ! Ģengi mi šas dostaļi, što ti skažeš, jesļi ja ķe predlagaju pojesķ piccu? Mi že možem eto nam šas rožrešiķ - a - prijaķeļ?!"

Tā - noriebās šodiena. Riebeklis brauc vazāties - meklēt rītdienu.

Vakar un šodien sēžot iepretīm zilajam ekrānam un vērojot elektronu lielgabalu veidotos punktus, kas veido kursoru, un darbinot ierīci, kas liek tam pārvietoties uz augšu, uz leju, pa diognāli - ik pa brīdim pārņem izbrīns. Kā tas viss tik stabili var darboties? Kas tur īsti notiek? Tā vien šķiet, ka Fiziku došos studēt vēl pirms būšu sasniedzis 30 gadu robežu.

Mani iedzina pirtī, izkarsēja ļaunos garus, izpēra patiesību no tiem, kas cieta klusu, gļēvos lika noslīcināt āliņģī. Atdzimu, lai pārciestu vēl vienu gadu šaisaulē.

Un tā arī pirmais 2006. gada darbelis. Patiesībā otrais. Pirmais bija ar paģiru galvā, trīci rokās.

Iesākšu ka lasīt kādu grāmatu...

[365 x 365] Nu ko - sitēma gataava! Automātiskais projekta aktivizēšanas režīms arī. Ieslēgts. Gaida jauno gadu atnākam ar kuvaldu rokās. Pēdējas gada dienas zīmējums arī ir! Jālaiž iepirkt ļōti daudz alkahola un jāsvin!!!

Cerams, ka nākamais gads būs apmēram tik labs kā domāju, kā sapņoju, kā rādās. Jāstrāda - un tad gan jau viss būs labi... Vismaz labāk nekā tad, kad neko nedara.

Biosphere griež!!! Šorīt noklausījos viņu "Substrata" un "Man With A Movie Camera". Sajūsma, sajūsma, sajūsma!

[Plant] Trīs etapi. Viens pārklāj otru. Pietrūkst pretkrāsas. Nu jau 50/50 domāju, ka laptopa vietā pirkšu rāmjus un audeklus. Tā vajadzētu... Tam redzu lielāku jēgu visā lielajā, skaistajā bezjēgā.

Kristiāna Krahta "Fāzerlande" ļauj domāt, ka Vācija ir viena liela, megaindustriāla, plaukstoša perveļu un stulbu cilvēku zeme. Interesants lasāmgabals.

Skynetam kaut kas nav ar mysql... Jāsataisa vēl šis un tas, kas backupo visu paša serveri, kuram, par laimi, no skynet var tikt klāt.

Tā nu tas ir, un es atkārtošu vēl un vēl, ka Steve Roach!!!

[Aizvakar] [Vakar] [Šodien]
Šodien jāpiemočī dizains gatavajai versijai, jātestē, utt. Būs RSS!!! Vēl domāju par jaunumu sadaļu ar RSS. Laikam jau vajadzēs. Vajadzēs!

Kaut kas tajā virzienā, kurp kātoju es pats: Kris D.

Zīmējums ir - ftp nav. Pats vainīgs, ka nejēdzi uztaisīt kaut primitīvu update sistēmeli savai temp lapai. Bet virzamies tuvāk pilnajai versijai... Smadzenes dīc pēc literatūrbarības. Tikai kādu? Tehnisko vai daiļo? Wireless vēl nav pietiekoši izprasts...