kompilācija

es dzīvoju četrās laika zonās. GMT +2, GMT +1, GMT 00 un GMT -4. grūti tā, kas izveido to ļoti sirreālo sajūtu. plusā nāk arī kopā padsmit gulētās stundas pēdējo 6dienu laikā, kas neko neatvieglo. joprojām ceru, ka sapņoju ļoti ļoti sliktu sapni. pamodīšos un došos uz lidmašīnu, kurā mani ielaidīs un kura pacelsies virs sasodītā okeāna. bet pat tad, ja izdodas iemigt, pieceļoties esmu tajā pašā situācijā.

vēl ir arī neziņa uz kuru pusi doties un cik daudz naudas tajā ieguldīt. ko es gribu un ko man vajag? neko. tāpēc nav ne miega, ne ēdiena, ne prieka. jo man vairs NEKO nevajag. varbūt apksāvienus, bet par to visi apkārtējie itāļi parūpējās. ok, vismaz esmu italijā. saule spīd un cilvēki ir mamma mia ragazzi traki un tieši tā kā vajag. vismaz. un tomēr ne tuvu pietiekami.

pāri visai šai neziņai un trakumama, asarām un pašu tuvāko mīļcilvēku dusmām par manu neizdošanos, lēmumiem uz kuru direction doties pienāca arī vēstule, kura vienkārši ir kā ar ķieģeli sejā. no comments, paldes.


pizgets

ne plānu, ne ideju, ne spēka, ne motivācijas, ne prieku, ne iedvesmas. jūtos kā materiāla manta, tikai ķermenis, bez nekā palikuša. maza cerība par vēl vienu reizi, bet lai to cerību uzturētu vajag daudz enerģijas, kuras man nav. sajūta, ka viss ir beidzies. nevis ar to kontinetu, bet manī. čiks un nodzisa

pavasara rīts dzīvoklī, kur vienmēr ir pietumsināta gaisma. torīt dzeltenīgi-pelēks. pārējie ir prom.
mošanās. tuvums
klusums, guļammaisa un palaga čaukstoņa


-what happened yesterday? why were you crying?
-ahh, nothing..
-hey.. tell me! about what?
-about everything
-what is everything?
-you are.
-noo, co`mon, i'm nothing
-as i said before - i cried about Nothing.
Nothing happend to me.

varbūt, ka nesaprata. jo nepamanīja līdz brīdim, kad viss tika pieraudāts..
varbūt, ka nekad nav sapratis

esot jāseko savai sirdij vienmēr, jo īpaši svarīgo lēmumu pieņemšanā.

visi mani draugi ir lepni par to, ka es esmu nākusi pie prāta un sekošu tam. nevis sirdij.
it's all over now baby blue.
(pasaule ir negodīgi un nejedzīga liela)

mana realitāte izslēdza pati sevi. kas tad paliek? nič.
erasing - processing - (done)

gals. un sākums.

Vēl nav nekā.Tikai rītiem ir ceriņu garša.. Es atstāšu visu, kas man te ir,jo tas nav galvenais.Un tie,kas zina, kas ir ceļš, man piedos

http://www.spike.com/video-clips/dkhbo7/bob-dylan-its-all-over-now-baby-blue-live

the empty handed painter from your streets is drawing crazy patterns on your sheets, this sky, too, is folding under you. all your seasick sailors, they are rowing home, your empty handed armies, are all going home. your lover who just walked out the door has taken all his blankets from the floor. the carpet, too, is moving under you.. and it's all over now.

poesia de verdad.

man patīk pastkartes, and one day i will see the cows. es apsolu sev un tev.

yo aprendo puro roack! porque me encanta. el roack y este idioma y tal vez lo

Darnauchans y Cabrera - Alicia maravilla.mp3

Tallina
pulkstenis pāri divpadsmitiem, esam nogulējuši savu modinātāju, paši neticam, taču neuztraucamies
virtuvē ir rosība un smaržo pēc kūkām un pankūkām
pavasara saule drosmīgi speras pa logiem iekšā spītīgi gribēdama apspīdēt pilnīgi visu un visus, tik sen neredzētos
mājas iemītnieki gatavo svētdienas āboļkūku
skanīgi skan Beirut
(burvelīgs dienas iesākums vēl burvīgākai dienai)

ļoti, ļoti.
tevi un pasauli todien.

un ja nu tā ir tā ĪSTĀ realitāte? tā, kurā eksistē viss, kas īstajai realitātei piedienas. es atgriezos savā nerealitātē autoostā šovakar. bija saulains, bet viss tik neīsts. tā noteikti nav realitāte....

no me rompelo las pelotas!!!!!!!!!!!!!! me muero

tikko nopirku mums abiem biļetes

PRIEKĀ

viņš atbrauks.
mieriņš.

tipisks 17. gadsimta romantisma tēls, kaut kāds tīneidž13 vecums vai viekārši ļoti agrs rīts.

WTF?
kas ir pareizi un nepreizi, ko vajag un ko nevajag darīt, kas notiek? vai dot 85 santīmus tantiņai, kas piecus gadus nosēdējusi cietumā un viņai nekā neesot? vai norirkt labāk māsai apsolīto kōlu? izrādās viņai tas esot hobijs šajā rajonā. vai arī nē. citreiz viņai ir vīrs bez kājām. cik pareizi ir zīmēt to, kas nāk ārā? labāk nezīmēt? vai tas kādam jārāda? vai jāslēpj? vai jāsaka galvenajam varonim? vai uzdāvināt 'feliz navidad'? kāpēc viņš ir galvenais varonis? vai gaidīt? vai būs ciemiņi? vai kaut kas ārpus robežas un aiz ček-in zonas vēl eksistē? vai ir jācīnās? vai īstas lietas paliek? varbūt, ka var tā - ik pa reizei, ik divos gados pieraudāt viens otram klēpi, bet viss izbāl. gribas ticēt ļoti, bet vai tā nav sevis muļķošana? vai vieglāk ir lēnāk? ko nozīmē tie klusuma brīži? ko nozīmē tie tikšanās laiki, kas ar katru reizi sarūk? ko nozīmē sarunas, kas pēkšņi no visas pasaules ir pārvērtušās tikai par akmeņiem? es neprotu melot, es neprotu ticami izlocīties, bet sev samelot es taču protu, kā tas nākas? kas ir Lietuvas prezidente/s? kā mani uztver citi? kā likt sevi uztvert? kāda ir atšķirība starp būt tā kā citiem patīk un būt tā kā sev patīk, bet ja neviens no tiem nav būt tā kā ir? kā mainās pētāmais objekts atšķirībā no telpā esošo apkārtējo indivīdu spēcīgās personības? kurš uzvar? viss apkārtnotiekošais ietekmējot. ko darīt, ja daudz par daudz ietekmē, tālāk jau pašam apzinotiess pārkāpto robežlīniju? pagātne un nākotne ir akmeņi ap kaklu, bet jo vairāk par tiem akmeņiem domāt, jo grūtāk noraut nost. zem akmeņiem īstenībā nekas nav palicis. jo visi akmeņi ir tālu prom un nesasniedzami. kā cilvēki, kā sapņi. vai jāatmet sapņošana? kas notiks PĒC- sapņu piepildījuma? vai būs kur tiekties vai arī iestāsies vēl lielāks apjukums, jo tagad vismaz ir kam pieķerties? ir nepareizi uz to paļauties. vai vismaz tā šķiet kaut kas jēdzīgāks ar mērķi? mērķtiecība ir laba īpašība? ja nu tā ir kļuvusi par PĀRmērķtiecību, nonākot gandrīz pie tā , ka tas attaisno līdzekļus? ja nu tie līdzekļi ir visa nākotne? es nevaru ieplānot šo otrdienu, kā lai es ieplānoju jūliju? kas notiks un kas nenotiks? ko darīt un ko nedarīt? ko piekāst un ko tomēr apsvērt? augstākās izglītības mēģinājums vai ar laivu uz Kubu? zināt kādu līdz kaulam vai tomēr atklāt kaut ko jaunu? kā ir vieglāk? uz ko var vairāk paļauties? kad rodas nepieciešamība paļauties uz citiem, ja vienmēr var uz sevi? vai velna ducis un pusducis ir ņirgāšanās? vai tu proti skaitīt? vai tu proti lasīt? vai tu proti dzīvot? vai skaļi izteikts nozīmē vairāk kā nodomāts? vai ātri izspļautais nekad nav arī patiesība? vai jāiet pie nākotnes paredzētājiem? vai jāpaļaujas uz kosmosu? vai uz tik mīļo rokenrol-juniversu? kā lai izdzīvo ar tik mazo enerģijas-saules devu? sienas mainās, bet sienu dekori nemainās. ārpuse mainās, vai iekšpuse mainās? pāstāv mainoties, bet viss ir ciklisks. tad jau sanāk, ka atgriešanās? vai tad nemainās? kā samontēt īsfilmu? kurš atbildēs?

un garāmejošs onkulīts pateica: "tāpat nepaspēsi"


VIEDI VĀRDI, vairāk tādus onkulīšus uz pasaules, kas to atgādinātu

describe what do you need the most right now with one word

investē pagātnē.
nākotne atnāks ne’izbēgami. bet pagātne nekad.

ir diezgan interesanti sevi pārliecināt par kaut ko tik ļoti, ka pats tam tici visā pilnībā, taču! -
zemapziņa jau nav mazais bērns un to nevar čakarēt tik viegli kā virs-apziņu (vai tāds vārds vispār eksistē?), un kad virsapziņa jau ir pilnībā pārliecināta par muļķībām, tad zemapziņa sāk uzdarboties sapņos. šorīt pamodos un jutos tik ļoti messed-up. neko nesaprotu, kas notiek? jo, acīmredzot, tās divas, pēc 13 nedēļām ir sākušas īstu kariņu. man, personīgi, ir jautri (izņemot to sajūtu rītos, pēc pamošanās).


taču tie ir nieki, jo ziemassvētku naktī (kas ir burvju un brīnumu laiks un bla bla) es sapņoju par milzu zirnekli, kuram es braukājos apkārt ar pie pēdām piestiprinātiem aifoniem (tas laikam būs nākamais advecentāis aifons, kurš viegli var pārvērsties par skritļslidām ar ritentiņiem), kaut ko bakstījos un tad vēl es varēju izdarīt tā, ka mazie puikas no south-parka pārvēršas uz brīdi par resnām sievietēm un dzemdē. kāda te var būt runa par zemapziņu? WTF

es dažreiz mēdzu iedomāties, ka brīdī, kad palieku viena istabā vai kaut kur eju viena un nevienu nevar redzēt/dzirdēt tuvumā, visi ir izzuduši un es esmu viena vienīgā uz pasaules. un izzūd viņi tāpēc, ka patiesībā viņi nemaz neeksistē. eksistē tieši tik, cik manā galvā un pazūd brīdī, kad man liekas, ka visiem jāpazūd. un katrs satiktais cilvēks, katrs vēsturiskais fakts, katra dzirdētā notiņa un katrs redzētais pasaules stūrītis īstenībā ir manas zemapziņas izdomāta izpausme. tas viss eksistē tikai man un neeksistē reizē. (i'm you as you are me). tā, protams, ir izcili iztēloties, jo tas nozīmētu, ka mana zemapziņa ir uztaisījusi vienu ārprātā varenu pasaulīti. visi tie cilvēki par kuriem es jūsmoju ir manis pašas radīti tēli, un viss tas, kas mani sāpina arī ir manis pašas radīts.. ja nu atklātos, ka tā arī ir, imo, tas neko nemainītu, jo neko nemaina man arī fakts vai tur tālumā ir vēl kāds vai nē.

mainītu tikai tad, ja parādītos vēl viens tēls (kas nemaz nebūtu tēls, bet īstenība), ko mana zemapziņa nebūtu izdomājusi un visa viņa pasaule arī būtu izdomāta. un citāda kā manējā.

viņas draugs: ko dari?
viņa: meginu azimigt, bet nesanak. mazliet salst. tagad noderetu tavs siltums
viņš: man nekad nesalst, 365 dienas gada gulu ar pavertu logu, skiet, bez ta nevaretu. sovakar izlemu ielist gulta agrak, izslegt televizru un paklausities ziedoni.
viņa: ziedonis ir lielisks. no ta diska man vislabāk patik 'miesa ir žanra apzīmējums'. tu esi foršs
viņš: ja man vajag raudat, tad es uzlieku 12 dziesmu un apraudos ikreiz, kad atskan vardi 'un es nevaru parunāt'. ja es gribu izdarit pasnavibu, tad es uzlieku 15 dziesmu un paardzimstu. ipasi aktuali tas bija tad, kad tas disks iznaca.

viņš: ko dari?
viņa: tikko beidzās stundas. braucu majas. 2dienas ir garlaicīgas dienas. ko tu?
viņš: 2dienas ir labas, jo vinas ir sports. tagad beidzu zimet, aizbrauksu uz mammas darbu, pec tam majas. 2dienas ir top gear!
viņa: man it ka ari vajadzetu izskriet krosinju, bet nez vai sanjemshos. baigais nogurums.

viņš: ka sodien juties?
viņa: jutos labi. tiko ziedona gramatā lasu: "es pazudishu ka negeris nakti" tik jauki

viņš: ko tagad dari?
viņa: meginu aizmigt. tieshi domaju par tevi. tu iesi uz zinatnieku nakti?

viņa: ka iet?
viņš: man ir radosha krize. pec 4 meneshu klusuma es laikam to varu atzit. un tapec ari man iet slikti.
viņa: kas tevi iedvesmo?
viņš: mosh sekss ar tevi

***
pierakstītas īsziņas uz papīra. romantiski? romantiskāk kā zilajā ekrānā, noteikti. un latviešu valodā.
(viņas dienasgrāmatiņa ir pilna ar visuvisu. saredzu līdzību)

pelatudoo, cuando vienes a mí? Te extraño mucho.

-do you look the same since the last time i saw you?
-no