puse dzēsta
« previous entry | next entry »
Jan. 28th, 2011 | 07:58 pm
tipisks 17. gadsimta romantisma tēls, kaut kāds tīneidž13 vecums vai viekārši ļoti agrs rīts.
WTF?
kas ir pareizi un nepreizi, ko vajag un ko nevajag darīt, kas notiek? vai dot 85 santīmus tantiņai, kas piecus gadus nosēdējusi cietumā un viņai nekā neesot? vai norirkt labāk māsai apsolīto kōlu? izrādās viņai tas esot hobijs šajā rajonā. vai arī nē. citreiz viņai ir vīrs bez kājām. cik pareizi ir zīmēt to, kas nāk ārā? labāk nezīmēt? vai tas kādam jārāda? vai jāslēpj? vai jāsaka galvenajam varonim? vai uzdāvināt 'feliz navidad'? kāpēc viņš ir galvenais varonis? vai gaidīt? vai būs ciemiņi? vai kaut kas ārpus robežas un aiz ček-in zonas vēl eksistē? vai ir jācīnās? vai īstas lietas paliek? varbūt, ka var tā - ik pa reizei, ik divos gados pieraudāt viens otram klēpi, bet viss izbāl. gribas ticēt ļoti, bet vai tā nav sevis muļķošana? vai vieglāk ir lēnāk? ko nozīmē tie klusuma brīži? ko nozīmē tie tikšanās laiki, kas ar katru reizi sarūk? ko nozīmē sarunas, kas pēkšņi no visas pasaules ir pārvērtušās tikai par akmeņiem? es neprotu melot, es neprotu ticami izlocīties, bet sev samelot es taču protu, kā tas nākas? kas ir Lietuvas prezidente/s? kā mani uztver citi? kā likt sevi uztvert? kāda ir atšķirība starp būt tā kā citiem patīk un būt tā kā sev patīk, bet ja neviens no tiem nav būt tā kā ir? kā mainās pētāmais objekts atšķirībā no telpā esošo apkārtējo indivīdu spēcīgās personības? kurš uzvar? viss apkārtnotiekošais ietekmējot. ko darīt, ja daudz par daudz ietekmē, tālāk jau pašam apzinotiess pārkāpto robežlīniju? pagātne un nākotne ir akmeņi ap kaklu, bet jo vairāk par tiem akmeņiem domāt, jo grūtāk noraut nost. zem akmeņiem īstenībā nekas nav palicis. jo visi akmeņi ir tālu prom un nesasniedzami. kā cilvēki, kā sapņi. vai jāatmet sapņošana? kas notiks PĒC- sapņu piepildījuma? vai būs kur tiekties vai arī iestāsies vēl lielāks apjukums, jo tagad vismaz ir kam pieķerties? ir nepareizi uz to paļauties. vai vismaz tā šķiet kaut kas jēdzīgāks ar mērķi? mērķtiecība ir laba īpašība? ja nu tā ir kļuvusi par PĀRmērķtiecību, nonākot gandrīz pie tā , ka tas attaisno līdzekļus? ja nu tie līdzekļi ir visa nākotne? es nevaru ieplānot šo otrdienu, kā lai es ieplānoju jūliju? kas notiks un kas nenotiks? ko darīt un ko nedarīt? ko piekāst un ko tomēr apsvērt? augstākās izglītības mēģinājums vai ar laivu uz Kubu? zināt kādu līdz kaulam vai tomēr atklāt kaut ko jaunu? kā ir vieglāk? uz ko var vairāk paļauties? kad rodas nepieciešamība paļauties uz citiem, ja vienmēr var uz sevi? vai velna ducis un pusducis ir ņirgāšanās? vai tu proti skaitīt? vai tu proti lasīt? vai tu proti dzīvot? vai skaļi izteikts nozīmē vairāk kā nodomāts? vai ātri izspļautais nekad nav arī patiesība? vai jāiet pie nākotnes paredzētājiem? vai jāpaļaujas uz kosmosu? vai uz tik mīļo rokenrol-juniversu? kā lai izdzīvo ar tik mazo enerģijas-saules devu? sienas mainās, bet sienu dekori nemainās. ārpuse mainās, vai iekšpuse mainās? pāstāv mainoties, bet viss ir ciklisks. tad jau sanāk, ka atgriešanās? vai tad nemainās? kā samontēt īsfilmu? kurš atbildēs?
WTF?
kas ir pareizi un nepreizi, ko vajag un ko nevajag darīt, kas notiek? vai dot 85 santīmus tantiņai, kas piecus gadus nosēdējusi cietumā un viņai nekā neesot? vai norirkt labāk māsai apsolīto kōlu? izrādās viņai tas esot hobijs šajā rajonā. vai arī nē. citreiz viņai ir vīrs bez kājām. cik pareizi ir zīmēt to, kas nāk ārā? labāk nezīmēt? vai tas kādam jārāda? vai jāslēpj? vai jāsaka galvenajam varonim? vai uzdāvināt 'feliz navidad'? kāpēc viņš ir galvenais varonis? vai gaidīt? vai būs ciemiņi? vai kaut kas ārpus robežas un aiz ček-in zonas vēl eksistē? vai ir jācīnās? vai īstas lietas paliek? varbūt, ka var tā - ik pa reizei, ik divos gados pieraudāt viens otram klēpi, bet viss izbāl. gribas ticēt ļoti, bet vai tā nav sevis muļķošana? vai vieglāk ir lēnāk? ko nozīmē tie klusuma brīži? ko nozīmē tie tikšanās laiki, kas ar katru reizi sarūk? ko nozīmē sarunas, kas pēkšņi no visas pasaules ir pārvērtušās tikai par akmeņiem? es neprotu melot, es neprotu ticami izlocīties, bet sev samelot es taču protu, kā tas nākas? kas ir Lietuvas prezidente/s? kā mani uztver citi? kā likt sevi uztvert? kāda ir atšķirība starp būt tā kā citiem patīk un būt tā kā sev patīk, bet ja neviens no tiem nav būt tā kā ir? kā mainās pētāmais objekts atšķirībā no telpā esošo apkārtējo indivīdu spēcīgās personības? kurš uzvar? viss apkārtnotiekošais ietekmējot. ko darīt, ja daudz par daudz ietekmē, tālāk jau pašam apzinotiess pārkāpto robežlīniju? pagātne un nākotne ir akmeņi ap kaklu, bet jo vairāk par tiem akmeņiem domāt, jo grūtāk noraut nost. zem akmeņiem īstenībā nekas nav palicis. jo visi akmeņi ir tālu prom un nesasniedzami. kā cilvēki, kā sapņi. vai jāatmet sapņošana? kas notiks PĒC- sapņu piepildījuma? vai būs kur tiekties vai arī iestāsies vēl lielāks apjukums, jo tagad vismaz ir kam pieķerties? ir nepareizi uz to paļauties. vai vismaz tā šķiet kaut kas jēdzīgāks ar mērķi? mērķtiecība ir laba īpašība? ja nu tā ir kļuvusi par PĀRmērķtiecību, nonākot gandrīz pie tā , ka tas attaisno līdzekļus? ja nu tie līdzekļi ir visa nākotne? es nevaru ieplānot šo otrdienu, kā lai es ieplānoju jūliju? kas notiks un kas nenotiks? ko darīt un ko nedarīt? ko piekāst un ko tomēr apsvērt? augstākās izglītības mēģinājums vai ar laivu uz Kubu? zināt kādu līdz kaulam vai tomēr atklāt kaut ko jaunu? kā ir vieglāk? uz ko var vairāk paļauties? kad rodas nepieciešamība paļauties uz citiem, ja vienmēr var uz sevi? vai velna ducis un pusducis ir ņirgāšanās? vai tu proti skaitīt? vai tu proti lasīt? vai tu proti dzīvot? vai skaļi izteikts nozīmē vairāk kā nodomāts? vai ātri izspļautais nekad nav arī patiesība? vai jāiet pie nākotnes paredzētājiem? vai jāpaļaujas uz kosmosu? vai uz tik mīļo rokenrol-juniversu? kā lai izdzīvo ar tik mazo enerģijas-saules devu? sienas mainās, bet sienu dekori nemainās. ārpuse mainās, vai iekšpuse mainās? pāstāv mainoties, bet viss ir ciklisks. tad jau sanāk, ka atgriešanās? vai tad nemainās? kā samontēt īsfilmu? kurš atbildēs?