kompilācija

varētu atdoties jebkuram, kurš man tagad ausī iedziedātu šito http://www.youtube.com/watch?v=G2TIkFABC8M&feature=related

tev ir labas acis. brūnas acis. kā divi nēģerēni. kā divi pliki nēģerēni džungļos. kā tu aizsargāsies? skumjas un labas... melnas kā dienvidu naktis. tajās varētu apmaldīties. ja nebūtu Ziemeļzvaigznes (manējās). daudz bēdu tev atnesīs tavas skaistās acis. nerādi tās visiem!


ieskrēja taurenis taksometra logā...
/ziedoņa kungs/

-You are really cute, Midori.
-What do you mean really cute?
-So cute the mountains crumble and the oceans dry up.
-Say something even nicer.
-I really like you, Midori. A lot.
-How much is a lot?
-Like a spring bear.
-A spring bear? What's that all about? A spring bear.
-You're walking through a field all by yourself one day in spring, and this sweet little bear cub with velvet fur and shiny little eyes comes walking along. And he says: 'Hi, there, little lady. Want to tumble with me?' So you and the bear cub spend the whole day in each other's arms, tumbling down this clover-covered hill. Nice, huh?
-Yeah. Really nice.
-That's how much I like you.

-Like my hairstyle?
-It's great.
-How great?
-Great enough to knock down all the trees in all the forests of the world.

"-How much do you love me?" Midori asked.
"-Enough to melt all the tigers in the world to butter"
[Haruki Murakami - Norwegian Wood]

pasaule ir negodīga. nujā, kurš teica, ka godīga? vienkārši notiek daudz random šit lietas, un ja tev neatlec kaut kas labs, tad ej kārties, jo kas nu ir, tas ir.

[2009.12.06. 19:59:41] MUSIQQ: ja nemacisies busi stulba, ja busi stulba nebus pikjis, ja nebus pikjis nebuus shnjabiitis

[0:15:43] MUSIQQ: man pohui es braukshu pie skuutajiem kitajozaam buhaat teeju un aizkratiit savu garu apkaart pasaulei

jo man ir vasaras romāns ar motopeļu bandu un ir tik labi vēlā vakarā izbraukt ar viņiem un uzspēlēt kentkupē.

es nekad nemeloju. mamma teica - tas tāpēc, ka es esot labs cilvēks. taču tas nav tāpēc, ka esmu labs cilvēks. tas ir tāpēc, ka es neprotu melot.


autobuss pabrauca garām 4 sarkanām mašīnām pēc kārtas - tas nozīmēja Labu dienu. 3 sarkanas mašīnas pēc kārtas nozīmē Diezgan labu dienu, 5 sarkanas mašīnas pēc kārtas nozīmē Superlabu dienu un 4 dzeltenas mašīnas pēc kārtas nozīmē Melnu dienu. ja divas dienas pēc kārtas ir Melnā diena, tad trešajā dienā, braucot autobusā es aizveru acis.

džīvonsa kungs teica, ka es esot ļoti gudrs zēns. es atteicu, ka neesmu gudrs. es tikai visu ievēroju, un tā nav gudrība. tā gluži vienkārši ir vērība.

taču viņa smēķēja cigaretes un teica daudz ko tādu, ko es nesaprtu, piemēram, "likšos uz auss" vai "tur nu savācies vesels mērkaķu bars", vai "sadabūšu kaut ko uz kārā zoba". man nepatika, ka viņa tā saka, jo es nesapratu, ko viņa ar to domā.

manuprāt, es būtu ļoti labs astronauts.reizēm iztēlojos, ka vasaras naktī aizeju un atguļos zālienā, un raugos augšup debesīs, un pielieku plaukstas sejas abās pusēs tā, lai nevarētu redzēt žogu un skursteni, un veļas auklu un lai spētu iztēloties, ka esmu kosmosā.


un ir labi, ja zini, ka notiks, kas labs, piemēram, aptumsums vai mikroskopa saņemšana ziemassvētkos. un ir slikti, ja zini, ka notiks, kas slikts, piemēram, zoba labošana vai brauciens uz Franciju. Taču vissliktāk, manuprāt, ir tad, ja nezini, vai notiks kas labs vai slikts.

man patīk, kad stipri līst. izklausās, ka visur skanētu neskaidrs troksnis, kas ir tāds kā klusums, tikai ne tukšs.

art doesn't have to be in a museum. people make art by being exactly who they are.

☺
un es sapratu, ka tas nozīmē "priecīgs" - to, ko jūtu, kad trijos vai četros no rīta esmu vēl nomodā un varu staigāt šurp turp pa ielu, iztēlojoties, ka esmu vienīgais cilvēks pasaulē.

-

es izdvesu kunkstu. šo skaņu es izdevešu tad, kad manā galvā ieplūst pārāk daudz informācijas no ārpasaules. sajūta ir tāda kā tad, kad esi sautraukts, pieliec pie auss radio un noregulē to starp divām stacijām tā, ka atskan tikai vienalaidu troksnis, un tu uzgriez skaņu tā, lai dzirdētu tikai to, un jūties drošībā, jo neko citu nespēj saklausīt.

man ir par 123 draugiem mazāk. HA. nu, vēl ir tie, kur kaut kādas pieklājības dēļ ir mani "draugi". laiks, un vairs arī to nebūs. šorīt nokavēju vilcienu, jo izejot no mājas ierauddzīju, ka ir plāns ledus uz peļķēm un es vēl neeesmu izgausi tiktāl, ka varētu kaut kam tādam paiet garām, tāpēc sāku staigāt pat to un skatīties kā viņš saplaisā. māte smējās. kaut kāda jocīga es. vilcienā cilvēks bez valsts. pēc skolas ar Signi un Lindu uz bibliotēku, kur pavadījām dikti daudz laika šķirstot visvisādas grāmatas un sēžot pie viena galda ar lāci. smiekli, un braukāšanas ar liftu līdz 10. stāvam, un līdz 4. arī. pēcāk geokečings, divi keči diezgan ātri un neplānoti. senaizmirsts prieks. istabā dūmu mutuļi no vīraka + ābeles un neiburgas kundzes lasītie stāsti man. un ārā sajūta uz pavasari. vakardiena bija lieliska darīšana-neko, bet vispār brīvdienas nav manas laimīgās dienas. jā, un nejau tikai tāpēc, ka tajā dziesmā tā.

arta : šodien 11:00

es gribētu aiaziet pie tevis nofotografēties, bildi tad es pieliktu pie sienas un visu mūžu man būtu mirklis, ko tu būtu darījusi skaistu.
kafija atdzisusi.

man visa vajag maz, un nekur nav gala dziļumam. kur es likšos tāda, bez mizas? vai pārāk jūtīgs cilvēks maz pasaulē var pastāvēt?

lode griežas reizē uz abām pusēm - neloģiski? loģika visu tikai samaitā. ja tu spēj domāt, ka lode griežas reizē uz abām pusēm, tu kļūsti brīvs. tu atbrīvojies no spaida. atmet un ej tālāk.
dievs?
analoģiski.. tikai tad tu ej visā dziļāk.
p.s. pārlasi kādreiz šo vēstuli. apsoli?



-

sajūtas zudušas, palikuši vārdi. literatūra. viss, kas reiz bijis notikums, tagad virknējās uz papīra kā vārdi. vārdi bez notikuma ir literatūra. atkal jauna ķermeņa parāde?

cik daudz tev ir tādu cilvēku, ar kuriem pamostoties divos naktī, izdomā aiziet uz virtuvi izdzert atlikušos aliņus, smejies un jūties tik labi, cik šogad vispār neesi juties?
jo krišna, jo faktors, jo zeltsirds, jo skudra.

jo mīlu.


iestrēgt laikā un baudīt, un ēst to prieku ar milzu karotēm un cerēt, ka prieks katlā nekad nebeigsies. vai arī vilciens brauks mūžīgi.
un mēs smiesimies mūžīgi. kopā.

gribu sienas janvāra pēcpusdienu debesu krāsā.
un tādas vakardienas pirmdienas biežāk.

nebeidzama mīlestība, 30 stundu NEmiegs, kopīgas pusdienas pie apaļgalda, smiekli un asaras, nakts trakumi, freetetris.
vēl man ir čirkas, kurus es mīlu tik cik līdz plutonam un atpakaļ. un vēl vairāk.



mīlestība nekad nebeigsies, lai cik daudz soja būtu piejaukta klāt pepsim.

no rīta, stāvot cilvēku pārbāztā trolejbusā, kad četras pieturas jābrauc teju pusstundu, jo uz ielām valda milzu sastrēgumi un luksaforu gaismiņas diktē visu parādi: sarakns-dzeltens-zaļš; stāvi-gaidi-nāc, viņu pārņēma ļoti sirreāla sajūta. nejau tas pilsētas betons, cilvēku svētku drudzis, smirdīga bezpajumtes palikusi sievete trolejbusā vai tā dzelži un metāli, bet, pēdējās divarpus dienas, jo īpaši pēdējā nakts. dienas, stundas, kad caurvijās brīvība, respektīvi - labsajūta. tiek vienkārši aizmirsts, ka var eksistēt tāda rutīna, ka var dzīvot arī nožēlojamu dzīvi, dzīvot citiem, ne sev, jo viņai ir bijusi tik ļoti Citāda pasaule. negrib neko zināt par to dzīvi, kas ir ārpus tās viņas pasaulītes. varbūt tas ir kaut kāds viņas pašas sapists uzskats par to visu. tā nu viņa attopas trolejbusā, tieši sejā, aci pret aci, ar tādas dzīves spilgtiem piemēriem. ļautiņi steidzas, uztraucas, raizējas, skrien pēc naudas, lai to tūdaļpat varētu atstāt kādā šikā un greznā lielveikalā, kur skan glamūrīga ziemassvētku mūzika. viņa nezina vai tie pazīst īstas skumjas, smieklus un pilnīgu mieru. varbūt tikai sapņo par to, taču daži aizmirsuši pat to, kā sapņot.
viņa negrib uzaugt.

viņa saka, ka viņā dzīvo mūzika, nu, jūs taču zināt - tāda, kas ķer tik ļoti viņas stīgas un taustiņus, ka jāraud.
un tās gudrības. Andrejam nepatiktu, bet - vairāk kā divas. grāmatās. ne divas, bet arī ne visās. bet viņa citādi nevarēja, pa dienu kaut ko sadomājās, pati ar sevi runā, vakarā grāmatās meklē atbildes.

i could stop smoking and eating chocholate



..if you were real.

cik dievišķīgs rīks gan ir mauriņa pļāvējs, vectēvs nodomāja. diez, kurš muļķis to izgudrojis, ka jaunais gads sākas ar pirmo janvāri? nē, daudz prātīgāk būtu bijis, ja kādam liktu novērot ilinoisas, ohaio un aiovas neskaitāmos mauriņus un tanī rītā, kad zāle būtu pļaušanas garumā, raķešu, fanfaru un gaviļu vietā pa visu zemi sāktu skanēt varenā, mūžam nepārspējamā mauriņa pļāvēju simfonija. katru gadu, šai dienā, kas tiešām nozīmē Lielo Sākumu, cilvēkiem būtu jāapmētājas nevis ar konfeti vai serpentīnu, bet ar tikko nopļautu zāli!
/vectēvs


pieneņu vīns