kompilācija - Post a comment

no rīta, stāvot cilvēku pārbāztā trolejbusā, kad četras pieturas jābrauc teju pusstundu, jo uz ielām valda milzu sastrēgumi un luksaforu gaismiņas diktē visu parādi: sarakns-dzeltens-zaļš; stāvi-gaidi-nāc, viņu pārņēma ļoti sirreāla sajūta. nejau tas pilsētas betons, cilvēku svētku drudzis, smirdīga bezpajumtes palikusi sievete trolejbusā vai tā dzelži un metāli, bet, pēdējās divarpus dienas, jo īpaši pēdējā nakts. dienas, stundas, kad caurvijās brīvība, respektīvi - labsajūta. tiek vienkārši aizmirsts, ka var eksistēt tāda rutīna, ka var dzīvot arī nožēlojamu dzīvi, dzīvot citiem, ne sev, jo viņai ir bijusi tik ļoti Citāda pasaule. negrib neko zināt par to dzīvi, kas ir ārpus tās viņas pasaulītes. varbūt tas ir kaut kāds viņas pašas sapists uzskats par to visu. tā nu viņa attopas trolejbusā, tieši sejā, aci pret aci, ar tādas dzīves spilgtiem piemēriem. ļautiņi steidzas, uztraucas, raizējas, skrien pēc naudas, lai to tūdaļpat varētu atstāt kādā šikā un greznā lielveikalā, kur skan glamūrīga ziemassvētku mūzika. viņa nezina vai tie pazīst īstas skumjas, smieklus un pilnīgu mieru. varbūt tikai sapņo par to, taču daži aizmirsuši pat to, kā sapņot.
viņa negrib uzaugt.

viņa saka, ka viņā dzīvo mūzika, nu, jūs taču zināt - tāda, kas ķer tik ļoti viņas stīgas un taustiņus, ka jāraud.
un tās gudrības. Andrejam nepatiktu, bet - vairāk kā divas. grāmatās. ne divas, bet arī ne visās. bet viņa citādi nevarēja, pa dienu kaut ko sadomājās, pati ar sevi runā, vakarā grāmatās meklē atbildes.