Nekas par neko
Nekas par neko
- 1/10/16 12:08 pm
- Interesanti, kas notiek situācijā, kur autovadītājs ir samaksājis par maksas stāvvietu, bet sākas spēcīgs sniegs. Vai tas ir autovadītāja pienākums reizi pāris stundās skriet un attīrīt vietu, kur redzama stāvvietas biļete, vai stāvvietu kontrolierim (vaikāviņutursauc) ir nepieciešams tīrīt mašīnu vietās, kur iespējams ir redzama biļete, vai Mobilly uzlīme?
-
0 domasIespraud domu
- 12/13/15 11:23 am
- Es ne pārāk fanoju par Ziemassvētkiem, bet šie džemperi ir diezgan forši
-
1 domaIespraud domu
- 10/28/15 07:16 pm
- Ienācu, pārlasīju friendlisti. Kaut kāds pusmelanholisks noskaņojums. Ieejiet labāk šitanī linkā, tur apkopoti linki uz īsiem un foršiem viģikiem - https://www.reddit.com/r/AskReddit/comments/3q77rk/what_is_a_short_1min_video_that_always_cracks_you/
Jebkurš no viņiem labs, mani divi favorīti
https://www.youtube.com/watch?v=lqj-QNYsZFk
https://www.youtube.com/watch?v=0gzmRehz4us
-
1 domaIespraud domu
- 10/14/15 10:03 am
- Jocīgumi, kas man no skolas ir palikuši (pamatskolas pārsvarā).
Es biju diezgan pārliecināts, ka 'definitely' raksta kā 'definately' kopš brīža, kad pamatskolā to iemācījos. Bija liels pārsteigums pirms ~3-4 gadiem, kad uzzināju, ka visu mūžu esmu rakstījis viņu nepareizi.
Šodien, savukārt, es atskārtu, ka vārds 'dependent' nerakstās 'dependant', kas ir apmēram loģiski, jo 'independent' arī ir ar 'e'. Bet kāpēc man šķita, ka tur ir 'a', nav ne jausmas.
Stulbais 'a' burts, lien tur, kur nevajag. Toties, kā man kopš skolas laikiem ir izdevies dzīvot ar šīm pārliecībām, nav skaidrs. Un ja vēl otro vārdu man varbūt nav sanācis kaut kur rakstīt, tad pirmais ir rakstīts skolā entās reizes un neviena skolotāja nav labojusi. Fanī. Nez ko vēl es zinu nepareizi.
-
2 domasIespraud domu
- 10/9/15 11:21 am
- Citkārt es vairs tik vēlu necilātu bijušus notikumus, bet man tomēr gribas pastāstīt par saviem iespaidiem par Operas sezonas atklāšanas koncertu, kas notika pirms vairāk kā mēneša 4. septembrī.
Iemesls, kāpēc es tur vispār tiku, bija diezgan nepamatots, es vienkārši iztulkoju 2-3 teikumus uz angļu valodu. Nu ok, mana draudzene izdarīja nedaudz vairāk, tāpēc par pateicību saņēmām divus ielūgumus, kurus vajadzēja saņemt Operā pirms koncerta. Pirms iešanas nolēmu nepārģērbties un aizgāju tajā pašā balti-zil-pelēki rūtotajā kreklā, kas izskatījās diezgan casual, bet, manuprāt, bija pietiekoši formāls priekš operas. Pirmais pārsteigumiņš bija saņemot ielūgumus uz kuriem bija rakstīts ”Dark suit / tumšs uzvalks”. Hehe, nu nekas, uzvalku vairs nedabūšu, turklāt man nemaz nav tumša uzvalka. Pie kāpnēm satiekot vienu prezidentu un operas mājā otru (kā vēlāk izrādījās, bija arī trešais turpat), es tikai tad patiesi atskārtu šī pasākuma nozīmīgumu un to, ka atradīšos starp sabiedrības krējumu, un uz brīdi pat sajutos neērti, ka neesmu ievērojis dreskodu.
Visapkārt man bija vīrieši tumšos uzvalkos un, ejot iekšā, redzēju, ka netālu stāv un par kaut ko aktīvi runā Zigmārs Liepiņš, un es jau uz brīdi iztēlojos kā viņš mani ievēro un sāk strostēt par to, ka neesmu pienācīgi saģērbies. Tas, protams, nenotika un es, kā izrādījās vēlāk, nebiju vienīgais, kas nebija ievērojis dreskodu, visspilgtāk no publikas izleca kungs izteikti gaišā uzvalkā, kas bļāva ”Bravo” pēc koncerta septītās un devītās labākās performances (Maija Kovaļevska ar savu ~11 minūšu Oņeginu viņam nešķita tik laba*), par kuru pēc tam ”Privātajā Dzīvē” uzzināju, ka tas ir kādas operas madāmas jaunais piegulētājs.
Ar prieku konstatēju, ka mums ir tikušas labākas vietas nekā Ilzei Jurkānei, kura sēdēja rindu aiz mums, tajā pašā laikā jutu viņai līdzi par to, kāds Jānis Jurkāns ir kretīns un domāju, ka nelaime nenāk viena – ne tikai viņš viņu čakarē, bet es arī dabūju labākas vietas par viņu sezonas atklāšanas koncertā. Saukt pazīstamos cilvēkus, kas tur bija, šķiet nav vērts, jo tādu bija ļoti daudz, svarīgi pieminēt, ka 3 cilvēki, divas tantes un viens vīrietis mums aiz muguras, nebija mums zināmi.
Koncertam bija divas daļas – balets un opera. Es, kārtīgs vecis būdams, esmu normāls baleta heiteris, bet galā koncerta (izrunājāt nepareizi, lūdzu vēlreiz, ar uzsvaru uz ”ā”**) pirmā daļa atmaidzināja manu sirdi šajā jautājumā. Priekšnesumi bija izteikti dažādi, no ņirbošiem tērpiem klasiskās dejās, kuri man izklaidēja acis, līdz melniem tērpiem modernā dejā ar skaistu mūziku un skaisti sakompozicionētu horeogrāfiju. Un es tādas lietas tikpat kā neievēroju, bet tā viena modernā deja ar 3 pāriem visiem melnā bija tiešām kruta, tur bija interesanti dejas elementi, skaista mūzika un perversu prieku sagādāja (te ir vārds, kas apzīmē to, ka kaut kas sākas un beidzas ar to pašu ainu, what is that – ’cikliskums’, ’apļveidiskums’?). Biju patiesi pārsteigts par faktu, ka man patika balets un varbūt pat būtu jēga aiziet uz kādu moderno izrādi, klasiskie gabali bija interesanti tikai tāpēc, ka vislaik mainījās izrādes, kuru fragmenti bija programmā un attiecīgi mainījās arī tērpi.
Gundars Āboliņš eleganti vadīja pasākumu un viņš viltīgi izvairījās pateikt cik gara būs pauze starp daļām. Un viņš pareizi darīja, jo pauze, šķiet bija kādu stundu – kamēr sanesa visu nepieciešamo uz skatuves priekš operas orķestra. Otrā daļa ar operas priekšnesumiem varēja sākties. Pirmā dziesma bija neaizmirstama, diemžēl ne tāpēc, ka to izpildīja Krišjānis Norvelis (vajadzēja iegūglēt, kurš tas bija), bet tāpēc, ka dziesmas vidū dāmai aiz muguras sāka zvanīt telefons. Kas pats par sevi nebūtu nekas briesmīgs, šķiet, ka katrā otrajā koncertā kādam iezvanās telefons. Šo gadījumu padarīja īpašu dāmas inovatīvais piegājiens problēmas risināšanai. Viņa nebija piekritēja standarta risinājumam – ”es drudžaini meklēju telefonu somiņā, tad izvelku to ārā un izslēdzu”. Viņas uzlika rokas uz somiņas, kas skaņu noslāpēja par kādiem 7% un sašutusi pārsprieda ar blakussēdētāju, kurš muļķis šādā svarīgā brīdī viņai zvanot (sarunu nedzirdēju, bet man grūti iztēloties ko citu šādā brīdī var sašutis pārspriest). Telefons turpināja zvanīt, viņa turpināja būt par to sašutusi, līdz brīdim, kad zvanītājam apnika gaidīt un Krišjānis Norvelis uz skatuves atkal bija vienīgais, kurš uzstājās.
Līdz brīdim, kad telefons iezvanījās vēlreiz. Zvanītājs acīmredzot vēlējās teikt kaut ko svarīgu un bija piemirsis, ka tante šovakar dodas uz svinīgu koncertu (es domāju, ka tas bija visiem viņas draugiem zināms). Nu lūk, iztēlojieties to mirkli – tu esi zālē ar trīs prezidentiem, daudz prominencēm, Ilzi Jurkāni un operas dīvas piegulētāju, ir operas sezonas atklāšanas koncerts, uz kuru jāierodas tumšā uzvalkā, kuru patīkami un profesionāli vada Gundars Āboliņš, kur viss ir tik svinīgi cik vien iespējams, tik svinīgi, ka vārdam "galā" ir mainījusies izruna, tik svinīgi, ka tu centies pārāk daudz nerosīties sēdvietā, lai netraucētu citiem klausīties, lai gan dažreiz tirpst dibens un kļūst neērti – un tev aiz muguras tantei sāk otro reizi zvanīt telefons ar skaņu, kas šķiet piepilda visu telpu tikpat labi kā Krišjānis Norvelis (vismaz tieši blakām sēžot tā tev šķiet) un tantes risinājums šai problēmai ir uzlikt abas rokas uz somiņas.
Sāk atskatīties cilvēki, kas sēž priekšā vairākas rindas, es esmu saliecies kūkumā ar rokām uz sejas, es to faking nespēju izturēt, bet tante enerģiju tērē sašutumā pret zvanītāju. Es nezinu kā tas būtu beidzies, ja nebūtu iesaistījies vīrietis, kas viņai sēdēja blakām, kas piedāvāja revolucionāru risinājumu – telefonam izslēgt skaņu. Izklausījās, ka tante ar šādu opciju nebija pazīstama (kas izskaidro viņas problēmas risināšanas metodi līdz šim), tāpēc kungs (sauksim viņu par Telefonu Ekspertu) piedāvājās paņemt telefonu un pēc brīža zvans nebija dzirdams. Es biju izsvīdis litru no intensīvākā fremdschämen savā mūžā un lēnām sāku nomierināties. Tante bija telefonu saņēmusi atpakaļ un Telefonu Eksperts aicināja viņai skaņu izslēgt pavisam, ko viņa sāka mēģināt darīt. Tajā brīdī Krišjāni Norveli no skatuves sāka papildināt īsi pīkstieni no aizmugures, jo telefona taustiņi izdvesa īsu ”PIK” skaņu, brīdī, kad tie tika nospiesti. Varēja just, ka tante neizmanto īsāko iespējamo ceļu, līdz klusuma režīma uzstādīšanai. Ja sākumā tas nebija pārāk smieklīgi, tad pēc trīsdesmitā PIK, tas kļuva konkrēti rēcīgi, jo situācija bija izteikti absurda. Dažādos intervālos PIK turpināja skanēt no aizmugures, īsas pauzes starp tiem sniedza maldīgu priekšstatu, ka ir atrasta īstā opcija, līdz beidzot pēc vēl aptuveni trīsdesmit PIK problēma tika atrisināta.
Operas daļa man kopumā ne pārāk patika, grūti pamatot kāpēc, bet es laikam tomēr neesmu liels operas fans. Nekas vairs nesniedza pacilātas izjūtas, lai gan ’hidden track’ Maijas Kovaļevskas (kura bija slepenais viesis) izpildījumā bija īpašs, tāpēc, ka es zināju ka viņa ir īpaša, pats gabals man ne pārāk patika. Šķiet, ka kopumā patīkamākais pārsteigums no otrās daļas bija brīdis, kad Telefonu Ekspertam iezvanījās telefons.
*Es šeit izklausos tā, it kā kaut ko saprastu no operas, nē, nē, pasarg dies. Es, kā sacīt, pēc tam klausos, ko citi saka un tad saprotu, kas skaitās labs un kas ne
**Nezinu kāpēc ir tāds vārds jālieto, laikam patapināts no franču valodas
-
5 domasIespraud domu
- 10/7/15 06:30 pm
- Pirms kāda laika mašīnai (Škoda Fabia) parādījās problēmas, apgriezieni pilnīgi randomā izdomāja noraustīties uz leju, kas braucot pa ielu rezultējas ļoti īslaicīgā ātruma samazināšanā, bet stāvot pie luksofora, mašīnas noslāpšanā. Mašīna tika aizvesta pie kaut kāda džeka pie garāžas, kurš pieslēdza savu laptopu un pateica, ka kaut kāds dačiks nestrādā, kuru var nomainīt tikai izceļot ārā visu motoru, jo viņš atrodoties apakšā.
Biju nedaudz skeptisks par šādu diagnozi, jo nesapratu kāpēc lai kaut kāds dačiks čakarētu motoru, bet klausīju viņa rekomendācijai "nu, ja baigi netraucē, tad kāpēc mainīt, hehe" līdz brīdim, kad līkumā griežoties biju ielicis neitrālajā ātrumā un mašīna noslāpa. Par laimi dzīvē pieredze ar šādu prikolu jau ir bijusi, tāpēc no visas sirds spiedu bremzes, kurām jāpielieto necilvēcīgs spēks pie noslāpušas un ripojošas mašīnas un centos stūri tikpat kā negriezt, jo zināju, ka nobloķēsies. Šis notikums lika saprast, ka otru tādu vairs nevēlos piedzīvot un ka problēmai jāpieiet nopietni. Džeku no garāžas nolēmu nomainīt ar Škodas oficiālo pārstāvi Latvijā "Karlo motors" un cerēju, ka viņi kārtīgi izanalizēs problēmu cēloni.
Pirmais kāzuss bija momentā, kad zvanīju viņiem, lai apvaicātos par progesu. Kad nosaucu mašīnas numuru, man atbildēja, ka tādas mašīnas tur nav un vai es esmu pārliecināts par savu numuru. Es biju, bet cilvēks klausules otrā galā tāpat aicināja ieskatīties tehniskā pasē. Viņš arī izklausījās nedaudz neapmierināts, kad es nezināju, kam es atstāju mašīnas atslēgas un ka tas ir izdarīts vienkārši tāpat bez kaut kāda dokumenta pretī. Rezultātā noskaidrojās, ka mašīna tur tomēr atrodas, bet problēmas cēlonis nav atrasts. Noraksturoju detalizētāk un pēc pāris dienām saņēmu zvanu ar diagnostikas rezultātiem - pārkarst motora vadības bloks. Nodomāju, ka tas izklausās stipri ticamāk par kaut kādu dačiku, jo tas tomēr atbild par motora darbību, un problēmas ir tieši ar to. Detaļa esot jāmaina, maksā ap 700 eiro bet varot mēģināt kaut kādos kaktu kantoros vest labot.
Aizbraucot pakaļ mašīnai un samaksājot par diagnostiku 30 eiro, es saņēmu "Servisa piedāvājumu", kas man piedāvāja šo problēmu atrisināt un sastāvēja no šādām sastāvdaļām (cipari noapaļoti, diez vai jums interesē viss līdz pēdējam eirocentam)
Lieki piebilst, ka es nebiju pārāk priecīgs, jo šī summa sastāda gandrīz pusi no mašīnas vērtības, kā arī man nepatika mehāniķa komentārs, ka parasti cilvēki ar šādām problēmām mašīnu pārdod un par defektu neko nesaka, jo to nav tik viegli konstatēt pie vienkāršas apskates. Nav grūti iztēloties, ka šādu defektu jaunais īpašnieks varētu uzzināt pavisam nepiemērotā momentā, turklāt iegāzts tiktu cilvēks ar diezgan ierobežotiem līdzekļiem, jo citi šādu mašīnu neizvēlētos iegādāties. Mani ne pārāk pārliecina kaut kāds tur dzīves karmas princips, bet šāda rīcība būtu vienkārši pretīga.
Nedaudz sašļucis nolēmu pakonsultēties ar gudrākiem cilvēkiem un viens čalis no laukiem, kas piepelnās remontējot tehniku, uzmeta aci. Viņa pieslēgtajā laptopā uzrādījās kloķvārpsta sensora kļūda, kas laikam bija tas pats dačiks, par kuru runāja džeks no garāžas. Viņš paskaidroja, ka brīdī, kad sensors nogļuko, motors saņem nepareizu informāciju par to, kas jādara un attiecīgi nogļuko. Viņš pasūtīja jaunu detaļu, bišķi pačakarējās viņu nomainot, jo detaļa bija motora apakšā, bet aktīvi izmantojot tausti, viņam tas izdevās. Es viņam samaksāju par to 45 eiro, no kuriem (es pieņemu) lielāko daļu sastādīja detaļas cena.
Nu jau ir pagājis apmēram mēnesis kopš detaļa ir nomainīta un mašīnai ne reizi nav bijuši agrākie gļuki (kas parasti parādījas 1x 2-3 dienās). Izskatās, ka es esmu ne tikai ietaupījis 960 eiro, bet arī guvis vērtīgu mācību turēties pa gabalu no Škodas oficiālā pārstāvja Latvijā un mašīnu braukt labot pie džeka no laukiem, kas pārsvarā labo traktorus. Džeks no garāžas arī pārspēja oficiālo Škodas pārstāvi Latvijā, bet kā izrādījās, varēja iztikt bez motora izcelšanas, tāpēc viņš šajā sarakstā ierindojas otrajā vietā.
Un pats smieklīgākais šajā visā ir fakts, ka gadījumā, ja es būtu piekritis nomainīt motora vadības bloku, tas nebūtu atrisinājis problēmu. Es varu tikai mēģināt iztēloties savu seju, kad pēc bloka nomaiņas, es braucot atkal saskaros ar to pašu problēmu. Un es nekādi nevaru iztēloties savu seju, uzzinot, ka īstā problēma tomēr bija detaļa, kuras nomaiņa maksā 45 eiro. Nāk prātā multenes, kur uz apli skraida čalis, histēriski smejas un rauj sev ārā matus.
-
24 domasIespraud domu
- 10/2/15 11:48 pm
- Ja jau pat sekss pašam ar sevi cilvēkam ne katrreiz sanāk vienāds, kur nu vēl pārdzīvot par sarežğījumiem attiecībās ar tik komplicētu radījumu kā burgers.
-Egīls Zirnis 'Audējielas burgerstāsts', Sestdiena 2-8 oktobris.
-
1 domaIespraud domu
- laukos
- 4/30/15 05:34 pm
- 1ā ainiņa
Brauc pretī stilīga mašīna ar lielu uzrakstu uz vējstiklaa - "vagiracing.lv". Nodomāju, nu ok, laikam izvēlēts kaut kāds interesants nosaukums sieviešu rallijkomandai. Kad mašīna nobrauca garām, ieraudzīju, ka uz sāniem rakstīts "Vāģi. Racing"
2ā ainiņa
Grābjam pērnās lapas gar ceļa malu un vienā brīdī atskan mūzika tālumā. Nāk lokālais čalis, kurš klausās mūziku tā, lai dzird visi, kuriem viņš iet garām un arī labu laiciņu pirms un pēc viņš ir to izdarījis. Nu ok, tā laikam te laukos pieņemts. Pēc brīža mūzika apklust, vēl pēc brīža pametu acis viņa virzienā un ievēroju, ka čalis ir apstājies kādus 40m no mums un knibinās gar kaut kādu priekšmetu rokās, visticamāk pleijeri. Tādā vīzē paiet kāds laiks, savas 10 minūtes, kur es ik pa laikam iečekoju, vai situācija nav mainījusies. Pēc minētā laika mūzika atsāk skanēt un čalis turpina savu ceļu. Nu te viss skaidrs kā diena - kārtīgam stilīgam čalim neklājas tā vienkārši pārvietoties un "labot" savu pleijeri. Nav muzona, nav kustības, nav stilīguma, nedod dievs kādam cilvēkam paies garām bez skanoša muzona - kā tad viņš varēs ievērtēt cik laba gaume ir stāsta varonim? Nekā.
Čalis tuvojas, es ar ķerru ar sagrābtajām lapām dodos viņam pretī un nolemju tomēr pievērst viņam uzmanību garām ejot - vai tur būs tā nedaudz jautājošā izteiksme, kas centīsies nolasīt to, cik liels ir mans atbalsts viņa mūzikai. Atkāpei jāpiezīmē, ka tur skanēja kaut kāds garlaicīgs šits. Kad esam pavisam tuvu, paskatos uz viņu, bet viņš ir novērsis skatu, tomēr nedaudz sakautrējies par to, ka viņa mūzika varētu būt nedaudz traucējoša mūsu darbam un mieriņam, vienā acumirklī ir izplēnējis dumpinieciskais gars, kas aktīvi iestājās par savu stilīgumu.
Skumji. Čalis nav atcerējies Sprite reklāmas galveno mesidžu - stils prasa upurus.
-
13 domasIespraud domu
- 4/30/15 05:33 pm
- Es no mākslas neko nesaprotu un izrādē arī nedaudz iebraucu tikai otrajā pusē, bet tāpat jāsaka, ka "Raiņa sapņi" bija tik laba izrāde, ka jāiet noskatīties vēlreiz. Gan, lai labāk saprastu, gan lai izbaudītu.
-
0 domasIespraud domu
- 4/1/15 09:37 pm
- Darbiņā arī jautri - viena meitene, saprotot, ka nav vairs nekādu citu variantu un ka viņa tiešām tiks pazemināta amatā, izdomāja pateikt, ka ir stāvoklī. Es, protams, esmu naivs un domāju, ka tīri teorētiski tas ir iespējams, bet zinot meiteni un viņas gājienus, iespējamība ir tuvu nullei.
-
15 domasIespraud domu
- 4/1/15 08:53 pm
- Brīnos par šitiem gadījumiem. Kāpēc cilvēki, kas izrakstīja sodu uz aicinājumu atdot dokumentus nevarēja pasmaidīt un vienkārši atbildēt
"Mēs labprāt izpildīsim jūsu vēlēšanos, bet mēs patlaban izrakstam jaunkundzei protokolu par administratīvu pārkāpumu, citiem vārdiem sakot, sodu, un saskaņā ar MK noteikumiem Nr. 484 šim procesam ir nepieciešams personu apliecinošs dokuments, lai piefiksētu viņas datus. Kad šis process tiks pabeigts, tad viņai dokumenti tiks atdoti un jūs droši kopā varēsiet uz baltā zirga, kurš, šķiet, piesiets kaut kur tepat aiz stūra, jāt skaistajās tālēs."
Diez vai tas filmētājs kaut ko tādu liks jūtūbē. Nevaru arī saprast, kāpēc lielais runātājs valsts valodā pārgāja uz krievu pēc 3 sekundēm.
Tajā pašā laikā, protams, nevaru nesmaidīt, iztēlojoties Koblenz apsargu "phrasebook"-u, kas jānēsā līdzi visos gadījumos, lai maksimāli labi spētu saprasties jebkurā situācijā.
"Kad vēlies cilvēku palūgt atkāpties no notikuma vietas" - Ja ķibja ruki slamaju!
"Kad vēlies noskaidrot neprecizitātes" - Mņe pohuj na kakom jazike ti gavariš!
"Kad vēlies noskaidrot, vai gadījumā cilvēkam viss kārtībā" - Ķebja čo probļemu malo što ļi?
"Kad redzi, ka nav kārtībā, bet cilvēks negrib atzīties" - Ķebja vnaturi probļemu malo?
"Kad vēlies risināt delikātākas sarunas" - Pašļi, pajģom vdvor
Rekomendējam sarunu laikā ieturēt šādu sejas izteiksmi, lai cilvēki justos maksimāli droši.
-
9 domasIespraud domu
