Nekas par neko
Nekas par neko
- 8/19/14 05:48 pm
- Noskatījos Robina Viljamsa stand-up, kad viņam bija tikai 27 gadi. Paslikta kvalitāt, bet tas nekas - https://www.youtube.com/watch?v=LsIh5z7oYyY
Man pirms tam jau šķita, ka viņš ir ģeniālākais komiķis kāds jebkad bijis, bet tagad man šķiet, ka viņš tāds jau bija 27os gados...
-
0 domasIespraud domu
- 8/15/14 12:55 pm
- Interesanti, ka pareizs lēmums ne vienmēr ir pareizais lēmums.
No otras puses droši vien būtu jocīgi, ja cilvēki būtu absolūti racionālas mašīnas.
-
4 domasIespraud domu
- 8/14/14 03:54 pm
- Beidzot kāds no cibas ir kļuvis slavens!!!!
http://apollo.tvnet.lv/zinas/ka-dzilindzers-63-minutes-izsmeke-17-cigaretes-un-izplapajas-par-atkal-jaunu-sirdspukiti/662351
Es tik nevaru atcerēties tās mākslinieciskās dāmas niku, bet nu nekas, galvenais, ka es zinu, ka viņa beidzot ir izsitusies smalkajās aprindās. Sen jau bija pelnījusi!
-
18 domasIespraud domu
- 8/13/14 10:19 am
- It often seems I've skipped a rung
Some days, for what it's worth.
I've missed a step - I've slipped and swung
To some peculiar Earth.
On days like these, those moments tossed
Emerge with careless haste -
To leave me hopeless, hurt and lost,
With bitter truths to taste.
I'm sure it seems absurd to hear
I'd grieve to let him go -
I'd close my eyes and shed a tear
For guys I didn't know -
But all the same - I will a while.
That man I never met -
The man that made me laugh and smile -
I never shall forget.
-
0 domasIespraud domu
- ...
- 8/13/14 10:17 am
- But Doctor... I am Pagliacci
-
0 domasIespraud domu
- 8/12/14 11:48 pm
- Who makes the clown laugh when he is down?
When he’s depressed, who is there around?
He spends all his time cheering up others
Mothers, Fathers, Sisters and Brothers
He puts on a front, he puts on a show
But deep down inside, his own being is low
He’s depended by people to brighten their lives
Yet his own existence is full of trouble and strife
He’s called upon by others when they have worries
He humours them with jokes, actions and stories
But when he’s alone, he starts to feel sad
Isolation and loneliness makes him go mad
His audience has gone, no one for a banter
The repertoire of jokes he tells at a canter
They’re no longer needed, there’s no one to tell
He cries for attention, he’s going through hell
When needing a lift, favours are not returned
He calls for help but his pleas are spurned
Sitting alone, he longs for true company
The chatter of voices, the sound of a symphony
He can’t raise himself, his efforts are wasted
So he sits and cries for the joy he once tasted
Who makes the clown laugh when he is low?
That is the question, for I do not know.
by John W Austin
baigi izklausās pēc Viljamsa
-
0 domasIespraud domu
- 7/18/14 04:06 pm
- Pa krānu tek kaut kāds melns černis. Labi, ka esmu tālredzīgs un laicīgi esmu sagādājis vairākus aliņus ledusskapī.
-
5 domasIespraud domu
- 6/25/14 01:15 pm
- Iedomājies tu kādu ļoti, ļoti mīli. Tas cilvēks ir tieši tāds, kādu tu vienmēr esi vēlējies. Un viņa/viņš tevi mīl pretī tikpat stipri, jūs esat ļoti laimīgi kopā. Iedomājoties par jūsu kopdzīvi, vienīgais, kas tev nāk prātā - bāc, cik forši, ka man ir tieši viņa. Viņa lieliski mani papildina, tiek galā ar manām mazāk foršajām īpašībām un es ar viņas. Kā radīti viens otram. Patiesa laime.
Un tad notiek brīnums un tu aizceļo laikā uz jūsu pirmo randiņu. Bet atmiņas jau nav zudušas - tur pretī ir tas pats cilvēks, tā pati meitene, kurā tu esi iemīlējies un ar kuru tu esi ļoti laimīgs kopā. Tikai priekš viņas tu esi nepazīstams čalis, ar kuru viņa iet uz pirmo randiņu. Tu to pēc brītiņa saproti, bet jau nedaudz esi atstājis par sevi dīvainu iespaidu, jo skaties uz viņu ar jocīgām acīm. Tev tagad ir jābūt tāpat viegli ieinteresētam, bet ne pārāk, lai neizskatītos jocīgi, lai nekas nemainītos, lai jūs abi atkal būtu kopā. Bet tu nespēj būt pat nedaudz vienaldzīgs, tu gribi viņai pastāstīt, ka tu tikko atceļoji laikā, tikai tādā gadījumā viņa tevi uzskatīs par jukušu. Ja tu mēģināsi to pierādīt atstāstot visādas detaļas no jūsu dzīves, viņa būs šokā un domās, ka tu esi kaut kāds stalkeris.
Jāmēģina izturēties normāli, jādara tas pats, ko tu darīji toreiz pirmajā randiņā. Taču tas nav iespējams - tepat blakām sēž meitene, kurā tu esi iemīlējies, bet tu nedrīksti viņai pieskarties, nedrīksti viņu noskūpstīt, sajūta ir briesmīga. Randiņš neizdodas, jo tu vislaik izskaties nervozs un jūs šķiraties.
Tas būtu bēdīgi.
p.s.
no otras puses, varētu likt totalizatorā uz sporta rezultātiem, kurus atceries.
-
11 domasIespraud domu
- 6/18/14 09:41 am
- APOLLO pie raksta "Andris Kivičs jau pirmajā randiņā zināja, ka Madara ir īstā Attēlu galerija" ir lielisks teikums
Kiviči brīvajā laikā ne tikai sporto, bet arī tikpat kā nelieto alkoholu.
-
2 domasIespraud domu
- 5/28/14 09:07 pm
- Tāda tīri vai jocīga sajūta, kad dzīvē piepildās kaut kas, ko pirms tam esi gribējis un par ko galvā esi teoretizējis. Tā nedaudz nereāli sākumā. Man laikam šī būs otrā reize dzīvē tāda.
-
0 domasIespraud domu
- Stāstiņš
- 4/24/14 08:32 pm
- Tāda interesanta situācija sanāca. Vairākkārtīgi. Viena vārda teikumi droši vien nav labais stils, bet es sen vairs neko nerakstu, es par to neko nezinu.
Tātad skatījāmies pagāšgad rudenī Mnozil Brass viģikus un izdomājām, ka jāmēģina nokļūt kādā viņu koncī. Iemetām aci viņu mājaslapā, nav nekā tuvumā Latvijai, nu neko, paskatīsimies vēlāk.
Kādu vakaru draudzenei ienāca prātā, ka jābrauc uz Itāliju. Es Itālijā neesmu bijis, piekritu. Kuros datumos? Moška 11-19 aprīlī? Davai, pasūtam biļetes uz Romu, pēc tam izdomāsim tālāk kur doties. Apmēram janvārī kāds no mums ievēro, ka Mnozil Brass 8. aprīlī ir Romā pierezervējis konci. Abi noškrobojamies par neveiksmīgo sakritību, bet tā kā mums biļete pirkta par BalticMiles punktiem, nelolojam cerības kaut ko lēti pamainīt un tā tas arī paliek līdz februārim. Kāpēc līdz februārim, tāpēc, ka februārī atnāk meils no AirBaltic, ķipa "jūsu reiss 11.04 no rīta atcelts, še ņemat šito 15:00 pa dienu". Škrobīgi, ka pusdiena padirsta, bet mazāk škrobīgi, kad ievēroju pogu "Man šitas neder", kuru nospiežot tev piedāvā +/- 3 dienas no vecā datuma. Un kas tad tas, agrākais reiss, ko var izvēlēties ir 8. aprīlī.
Allrighty, smaids sejā, eju skatīties kur tās biļetes var nopirkt. Caur gūgles transleiteri izburos cauri itāļu Biļešu Servisa analogam, ar prieku konstatēju, ka biļetes maksā ~20 eiro, kas par tādas klases māksliniekiem nav daudz, bet ar stipri mazāku prieku konstatēju, ka sarkanais mirgojošais uzraksts zem biļešu cenām vēsta, ka tās ir izpārdotas. Nu bet protams, ka izpārdotas, uz ko es te cerēju...
Nu ok, te viss skaidrs, bet es neesmu fans plintes mešanai krūmos, tāpēc izdomāju uzrakstīt feisītī fanu lapai un viņu weblapā norādītajai kontakt e-pasta adresei ar savu bēdu stāstu par to kā mēs esam no trešās Eiropas valsts Latvijas uz kuru Mnozil Brass nebrauc, kā mēs plānojām ceļojumu, kā mums nepaveicās ar datumiem, kāda tagad parādījusies iespēja, bet biļešu nav. Nu vai tomēr kaut kas neatrastos. FB lapa klusē, bet uz meilu man austrietis atbild diezgan ātri sakot, lai es liekas cerības neloloju, bet drīzāk braucu uz Poliju, kur koncis vēl nav izziņots, bet būs. Nu bet itāļu čalītim šis tomēr uzprasīs. Fair enough. Polija izklausās labs variants, pāris dienas pagaidu, nekādi jaunumi neseko, apstiprinu biļetes uz 11.04 plkst 15:00 un viss. Būsim reāli - biļetes tā vienkārši neparādās.
Diez vai es šito rakstītu, ja neparādītos, ne? A varbūt rakstītu. Lai nu kā, nedēļu pēc pirmā meila, es atgriežoties no laukiem lasu jaunu e-pastu, šoreiz no itāļa
"Hi,
I have provided two free tickets, let me have the names."
Oho, es tak par brīvu nemaz neprasīju. Bet nē, nē, joprojām nedrīkst noticēt. Iedodu mūsu vārdus un gaidu... 1 dienu, divas, trīs. Nu ja, skaidrs, te nekā nebūs. Taču kā bijis, kā ne, pēc četrām dienām čalis atbild ar adresi, kur biļetes ir pieejamas. Es pat atceros laiku - 10:52 atnāca meils. Atceros tāpēc, ka es 10:53 biju uz līnijas ar airBaltic un teicu, ka esam pārdomājuši un gribam tomēr 8. aprīli. Čalis līnijas otrā galā uzturēja spriedzīti ar pauzi pēc teksta "Nu, ja viņas nav izprintētas, tad varu samainīt, bet ja ir, tad vairs neko". Kad viņš pēc pauzes atgriezās atbilde, protams, bija tādā vidēji bēdīgā tonī "Nu... izskatās, ka... nav izprintētas". Lidojums samainīts, mērkaķa ātrumā pārrezervētas un pierezervētas jaunas viesnīcas (cik forši ka bukingā.kom paņēmu viesnīcas ar 0 charge par cancelošanu), bet joprojām pagrūti noticēt, ka stāstam būs laimīgas beigas.
Fast forward to 08.04. Ar lidojumu viss ok, ar visu pārējo arī, sēžam vienā barčikā Romas dienvidos un gaidam, kad būs iekšā laišana koncertā. Sadzirdam latviešu balsis divus galdiņus tālāk, nodomājam, nu gan haļava, ieraugām Rodžera Mūra dopelgangeri, ko es maksimāli stealthily fočēju kādas 6as reizes un kad pienāk laiks, dodamies uz īsto adresi, gar kuru pirms tam nogājām, bet nekā tur nebija. Nav arī tagad. Ātrs interneta sērčs norāda to pašu universitāti, bet citu adresi, zvanu itālim un prasu, vai šitā ir īstā adrese (es jau pirms tam biju zvanījis un prasījis un viņš teica, ka pareizā), prasu vai nav tā universitāte, kas centrā, bet ar tādu pašu nosaukumu. Šis uzreiz "oi, sorry, wrong address", es mierinu, nekas, nekas. Labi, vēl ir stunda+ laiks, ņemam taksi un lidojam tos 7 kilometrus uz īsto vietu (Roma tāda paliela).
Nokļūstot īstajā vietā, vēl pēdējo spriedzīti uztur dāma, kas meklē manu vārdu starp rezervētajām biļetēm un to neatrod, bet izrādās, ka biļetēm, kas ir par brīvu, ir atsevišķa čupiņa. Rezultātā mēs konci skatījāmies 6ajā rindā, kas bija izcila vieta, un koncerts bija fantastisks. Un to saku es, kas no visas pūtēju padarīšanas saprot diezgan minimāli, es tikai baudu visādus foršus skaņdarbus.
Tāds, lūk, stāstiņš. Ā, jā, tā feisīša fanu lapa man 7. aprīlī uzrakstīja "Jūs vēl močījat uz Romu? Es varu dabūt jums biļetes".
-
4 domasIespraud domu
- kā es māku minēt
- 4/1/14 06:50 pm
- Sēžam ar draudzeni pilnā Ezītī, domājam, ko ņemsim ēst. Viņa grib frī, es nevaru izdomāt vai gribu burgeri. Aizeju pie letes pasūtīt frī (izdomāju, ka burgeri nepasūtīšu), ņemu iedoto koka klucīti ar ciparu "3" un eju atpakaļ, nolieku to uz sešvietīgā galda, kur sēžam mēs tikai divatā un apsēžos.
-Ko tu pasūtīji?
-Divas meitenes
-Aha, un vēl ko?
-Un vēl frī
Paiet neilgs laiciņš, redzu, ka telpā (Ezītī ir divas) ienāk divas meitenes un ar skatu meklē kur apsēsties. Es rādu uz viņām
-Lūk, tās divas es pasūtīju
-Mhm
Meitenes aiziet uz otru telpu, konstatē, ka tā ir pilna un nāk atpakaļ.
-Viņas aizies pie bāra paņemt dzeramo un tad nāks pie mums
-Mhm (tādā pašā neticīgā garā, kā iepriekšējais)
Meitenes pasūta pie bāra aliņus un viena no viņām pienāk pie mums.
-Vai drīkst te apsēsties?
-Jā, protams
-(draudzene)...
-
4 domasIespraud domu
- 1/3/14 11:37 am
- The weirdest thing about life is that you get old and you don't realize it.
One day you're the kid in state college sitting next to the middle aged woman, while she studiously scribbles notes and raises her hand a million times. She clucks when the kid next to her smells like pot and just doesn't understand why kids cut class when their parents are paying so much for college. And, you know she's going home to her boring like in some suburban house like the one you just escaped and secretly hate her for it, for being boring, for looking and acting like a mom invading your college space.
And then you forget her the next semester, and live your life, doing your drugs and experimenting sexually and then you graduate and move on to the next phase of your life. You love your freedom and your new urban neighborhood and your friends, and you love traveling and you don't want to be tied down. But then you're 30 and all of your friends are married and you go to Antigua alone that year, feeling pathetic, you're getting invitations to baby showers and suddenly you get a little tired of coming home to just your cat, oh it's such a cliche but why work so hard and have no one really, just your parents at holidays, your old bedroom.
So you begin in earnest to really find a partner, really work on it this time, no more getting bored or giving him the heave ho over the little things. And, then there he is, and he's perfect and you love him and it's right this time. And one day you're sitting at a table signing your mortgage paperwork and thinking about the little surprise you have to tell him, that it's good you got the house with the extra bedroom. And maybe it's something about the hormones or the fact your suddenly responsible for another person's life that you begin to think about your own body and it's mortality and all of the stupid risky things you did with it, like that random guy in the bathroom one time I mean who does that?
And then you're 45 and your mother is dying, just like that. All of your life she was there and soon she won't be and your Dad is a little dotty since his stroke and who is going to look after him? You've been up your third consecutive night with your third consecutive child who have been passing the same stomach virus around, checking to make sure he's hydrated. You can't keep running back and forth to the city to work but one paycheck isn't enough, you could get another degree in something a little more flexible, maybe something you could do from home so you could keep an eye on your Dad and your kids, soon they will be teenagers and you know how you were at 15, the shit you pulled and thinking back how anything could have happened to you, maybe they need some supervision.
So you sit in a classroom with a bunch of children who are not much older than your oldest, and you wonder if you were ever that young? Their outlook is constructed on so little bit of life experience and they're so full of themselves their hormones, and they don't think anything ever bad can happen. You look at their smooth skin and marvel that beards are in style (beards!) and notice they have a cadence in their voice that is a little different from yours, a generational accent almost. Do your kids speak like that? You try to remember a phrase to ask them to repeat later. And the professor is talking about budget reform and its implications on social policy, and you listen to them form their opinions, incredulous but bemused. It is almost cute. Have any of them tried to purchase the family's groceries, or paid a property tax bill, or sought health care for a feverish five year old with no insurance?
And suddenly you remember the plump middle aged woman in college with the dated hair and the wrinkles around her mouth scribbling notes and raising her hand. And, inside you laugh, hysterically until you cry because you've become her, you've become the annoying Mom lady and suddenly you know how to troll an entire classroom of 18 year olds.
As a mother, I disagree...
ņemts no
http://www.reddit.com/r/funny/comments/1seqwk/nothing_good_ever_does/cdx25yc
-
2 domasIespraud domu
- 11/25/13 05:07 pm
- Nine inch nails biļete maksā 43.40 EUR, ja pērk no viņu saita http://tour.nin.com/, es laikam tomēr neiešu.
-
1 domaIespraud domu
