- Stāstiņš
- 4/24/14 08:32 pm
-
Tāda interesanta situācija sanāca. Vairākkārtīgi. Viena vārda teikumi droši vien nav labais stils, bet es sen vairs neko nerakstu, es par to neko nezinu.
Tātad skatījāmies pagāšgad rudenī Mnozil Brass viģikus un izdomājām, ka jāmēģina nokļūt kādā viņu koncī. Iemetām aci viņu mājaslapā, nav nekā tuvumā Latvijai, nu neko, paskatīsimies vēlāk.
Kādu vakaru draudzenei ienāca prātā, ka jābrauc uz Itāliju. Es Itālijā neesmu bijis, piekritu. Kuros datumos? Moška 11-19 aprīlī? Davai, pasūtam biļetes uz Romu, pēc tam izdomāsim tālāk kur doties. Apmēram janvārī kāds no mums ievēro, ka Mnozil Brass 8. aprīlī ir Romā pierezervējis konci. Abi noškrobojamies par neveiksmīgo sakritību, bet tā kā mums biļete pirkta par BalticMiles punktiem, nelolojam cerības kaut ko lēti pamainīt un tā tas arī paliek līdz februārim. Kāpēc līdz februārim, tāpēc, ka februārī atnāk meils no AirBaltic, ķipa "jūsu reiss 11.04 no rīta atcelts, še ņemat šito 15:00 pa dienu". Škrobīgi, ka pusdiena padirsta, bet mazāk škrobīgi, kad ievēroju pogu "Man šitas neder", kuru nospiežot tev piedāvā +/- 3 dienas no vecā datuma. Un kas tad tas, agrākais reiss, ko var izvēlēties ir 8. aprīlī.
Allrighty, smaids sejā, eju skatīties kur tās biļetes var nopirkt. Caur gūgles transleiteri izburos cauri itāļu Biļešu Servisa analogam, ar prieku konstatēju, ka biļetes maksā ~20 eiro, kas par tādas klases māksliniekiem nav daudz, bet ar stipri mazāku prieku konstatēju, ka sarkanais mirgojošais uzraksts zem biļešu cenām vēsta, ka tās ir izpārdotas. Nu bet protams, ka izpārdotas, uz ko es te cerēju...
Nu ok, te viss skaidrs, bet es neesmu fans plintes mešanai krūmos, tāpēc izdomāju uzrakstīt feisītī fanu lapai un viņu weblapā norādītajai kontakt e-pasta adresei ar savu bēdu stāstu par to kā mēs esam no trešās Eiropas valsts Latvijas uz kuru Mnozil Brass nebrauc, kā mēs plānojām ceļojumu, kā mums nepaveicās ar datumiem, kāda tagad parādījusies iespēja, bet biļešu nav. Nu vai tomēr kaut kas neatrastos. FB lapa klusē, bet uz meilu man austrietis atbild diezgan ātri sakot, lai es liekas cerības neloloju, bet drīzāk braucu uz Poliju, kur koncis vēl nav izziņots, bet būs. Nu bet itāļu čalītim šis tomēr uzprasīs. Fair enough. Polija izklausās labs variants, pāris dienas pagaidu, nekādi jaunumi neseko, apstiprinu biļetes uz 11.04 plkst 15:00 un viss. Būsim reāli - biļetes tā vienkārši neparādās.
Diez vai es šito rakstītu, ja neparādītos, ne? A varbūt rakstītu. Lai nu kā, nedēļu pēc pirmā meila, es atgriežoties no laukiem lasu jaunu e-pastu, šoreiz no itāļa
"Hi,
I have provided two free tickets, let me have the names."
Oho, es tak par brīvu nemaz neprasīju. Bet nē, nē, joprojām nedrīkst noticēt. Iedodu mūsu vārdus un gaidu... 1 dienu, divas, trīs. Nu ja, skaidrs, te nekā nebūs. Taču kā bijis, kā ne, pēc četrām dienām čalis atbild ar adresi, kur biļetes ir pieejamas. Es pat atceros laiku - 10:52 atnāca meils. Atceros tāpēc, ka es 10:53 biju uz līnijas ar airBaltic un teicu, ka esam pārdomājuši un gribam tomēr 8. aprīli. Čalis līnijas otrā galā uzturēja spriedzīti ar pauzi pēc teksta "Nu, ja viņas nav izprintētas, tad varu samainīt, bet ja ir, tad vairs neko". Kad viņš pēc pauzes atgriezās atbilde, protams, bija tādā vidēji bēdīgā tonī "Nu... izskatās, ka... nav izprintētas". Lidojums samainīts, mērkaķa ātrumā pārrezervētas un pierezervētas jaunas viesnīcas (cik forši ka bukingā.kom paņēmu viesnīcas ar 0 charge par cancelošanu), bet joprojām pagrūti noticēt, ka stāstam būs laimīgas beigas.
Fast forward to 08.04. Ar lidojumu viss ok, ar visu pārējo arī, sēžam vienā barčikā Romas dienvidos un gaidam, kad būs iekšā laišana koncertā. Sadzirdam latviešu balsis divus galdiņus tālāk, nodomājam, nu gan haļava, ieraugām Rodžera Mūra dopelgangeri, ko es maksimāli stealthily fočēju kādas 6as reizes un kad pienāk laiks, dodamies uz īsto adresi, gar kuru pirms tam nogājām, bet nekā tur nebija. Nav arī tagad. Ātrs interneta sērčs norāda to pašu universitāti, bet citu adresi, zvanu itālim un prasu, vai šitā ir īstā adrese (es jau pirms tam biju zvanījis un prasījis un viņš teica, ka pareizā), prasu vai nav tā universitāte, kas centrā, bet ar tādu pašu nosaukumu. Šis uzreiz "oi, sorry, wrong address", es mierinu, nekas, nekas. Labi, vēl ir stunda+ laiks, ņemam taksi un lidojam tos 7 kilometrus uz īsto vietu (Roma tāda paliela).
Nokļūstot īstajā vietā, vēl pēdējo spriedzīti uztur dāma, kas meklē manu vārdu starp rezervētajām biļetēm un to neatrod, bet izrādās, ka biļetēm, kas ir par brīvu, ir atsevišķa čupiņa. Rezultātā mēs konci skatījāmies 6ajā rindā, kas bija izcila vieta, un koncerts bija fantastisks. Un to saku es, kas no visas pūtēju padarīšanas saprot diezgan minimāli, es tikai baudu visādus foršus skaņdarbus.
Tāds, lūk, stāstiņš. Ā, jā, tā feisīša fanu lapa man 7. aprīlī uzrakstīja "Jūs vēl močījat uz Romu? Es varu dabūt jums biļetes".
