thel

Tas ir atkarīgs no tā, ko saprot ar absolūtu racionalitāti . Vienā punktā tas var nozīmēt bezgalīgu analīzi (kas galīgi nav vēlams, ja ir jāpieņem lēmums). Tas ir iemesls, kāpēc šķiet interesants, piem., Damasio atgādinājums par emociju u.tml. procesu ietekmi uz lēmumu pieņemšanu (intervijas formā: šeit). Tādējādi intuitīvi (i.e. pareizie) izdarīti lēmumi ir viena no racionalitātes formām.

komentators

man šķiet, ka emocijas ar racionalitāti nevar sasaistīt. Man pat liekas, ka jebkuras emocijas pamatā ir iracionāls kodols. Varbūt ir kaut kādi maģiski izņēmumi, bet man grūti iedomāties kā lēmums pieņemts emociju iespaidā var būt racionāls (ja nu vienīgi viņš nahaļavu sakrīt ar racionālā lēmuma rezultātu).

thel

Tas ir kā skatās. Emocijas, sajūtas, intuīcija utt. ļauj ievērojami saīsināt spriešanas ķēdi. Piem., lai izveidotu absolūti racionālu lēmumu vai man ir jādzer tagad, teiksim, kafija, man būtu nepieciešams bezgalīgi ilgs laiks, lai apsvērtu visus pro un contra. Man nešķiet, ka šāda lēmuma pieņemšanai būtu jāvelta ilgāks laiks kā pāris minūtes. Jau minētais Damasio, starp citu, ir aplūkojis gadījumu, kad karavīrs bija guvis smadzeņu traumu un tāpēc kļuvis pilnīgi racionāls . Sekas bija tādas, ka viņš vispār nespēja pieņemt nekādu lēmumu. Tāpēc viņš aizstāv t.s. spinozisko tradīciju, kas neparedz domāšanu un afektu radikālu nošķīrumu, bet gan noteiktus afektu kontroles mehānismus - kontrole paredz gan personisku ieguldījumu, gan arī sociālu, politisku u.tml. Šādi kontrolēti afekti, manuprāt, tomēr ir tā veida racionalitāte uz kuru varētu tiekties.

komentators

Ok, sapratu, tas jau ir tāds traks teorētisks racionālums, es pie tā vēl parasti pievelku klāt arī kaut kādu veselo saprātu, teiksim, man šķiet, ka tas ir daudz racionālāk izlemt dzert/nedzert kafiju un cīnīties ar sekām gadījumā, ja lēmums bija nepareizs, nekā bezgalīgi apsvērt plusus un mīnusus, jo tas nav tik svarīgi.