A thin grey line between black and white

Pēc 10 gadu pārtraukuma biju rudenīgā izbraucienā ar riteni un burtiski dzirdēju, kā ausīs svilpo vējš. Tad uz brīdi nedaudz sabijos, ka braucu par ātru, un tā pazaudēju vieglo lidojuma sajūtu, kuru tā arī visa brauciena laikā vairs neatguvu. Taču prieks, ka pat ar svešu riteni braucu tik gludi, bija milzīgs. Laikam biju aizmirsusi, cik labs galvas izvēdināšanas līdzeklis tas ir! Visas smagnējās domas, kas pa šo nedēļu jau bija materializējušās melnā svina lodē un spieda plecus, bija kļuvušas tik vieglas kā pūciņa, turklāt daudzas izrādījās nebūtiskas, lai tērētu tām laiku. Ja neskaita, ka saņēmu dažus uzrējienus no privātmāju suņiem un, traucoties garām pamestam ābeļdārzam, man gandrīz uz galvas uzkrita ābols, nekādu incidentu nebija. Un tagad ir tik daudz enerģijas! It kā man būtu iedots pilnīgi jauns ķermenis. It kā būtu izkļuvusi no visiem cietumiem un maldiem, izvīlējot atslēgu no saviem kauliem.
Vai tiešām ikdienā par maz kustos?

Vēl pasmējos par to, ka gribu turpināt lasīt grāmatu, jo laikam nespēju noticēt, ka tā ir jau izlasīta. Jo tuvāk nāca beigu lappuse, jo vairāk centos palēnināt tempu. Tik ļoti negribēju, lai tā beidzas. Un pat ja tā noslēdzās ar vārdiem Kad aiz viņa aizvērās durvis, sāka līt lietus, ir sajūta, ka nekādas durvis nav aizvērušas un tā turpina dzīvot manī. Varbūt tiešām taisnība ir Annas Kvindlenas apgalvojumam, ka cilvēki izvēlas lasīt savās guļvietās, jo lasīšana ir kā starpstāvoklis starp dzīvi un sapņošanu, un mūsu apziņa turpina dzīvi kāda cita prātā. Lai gan es līdz galam nepiekrītu, ka lasīšanas brīdī pazūd prāts, tomēr iztēles robežas gan. Un tad jau prāts tiešām mainās.

Atceros, kā pirms četriem gadiem atgriezos Latvijā. Lai nejustos kā citplanētietis un neaizmirstu ieceres, pieteicos par brīvprātīgo vienā NVO. Vēl atceros, ka tajā laikā visu laiku sūdzējos vienam draugam par to, ka nevaru izturēt, kāda čīkstule esmu, ka pārāk daudz kritizēju un piekasos, nespēju redzēt skaisto utt. Biju nolēmusi braukt atpakaļ, bet man šeit piedāvāja darbu. Draugs teica, lai beidzot uztraukties, jo varot taču visu ignorēt un dzīvot savā radītajā pasaulē. Jā, kāpēc gan ne? Jūs ignorējat mani, es jūs, manā pasaulē mani noteikumi, ņemieties paši, es tur nepiedalīšos. Tagad šķiet, ka tā bija diezgan liela kļūda. Var jau taisnoties, ka toreiz biju pārāk liela dura, nedaudz apjukusi un nobijusies, bet gan jau arī apzinājos, ka ir ērtāk dzīvot aizvērtām acīm pusnomoda stāvoklī zem pagultes. Lai gan es nefanoju par partiju "Kam pieder valsts", tomēr piekrītu tās biedra I. Poikānam teiktajam, ka agri vai vēlu pienāks tāds bŗīdis, ka arī uz tavu ideālo fantāzijas pasauli attieksies ārpasaules likumi, kurus izlikos neredzam. Protam, katram muļķim skaidrs, ka nav iespējams dzīvot atdalīti no visa, un tagad par to maksāju, lasot par aizvien kaitinošākām lietām Latvijas politikā. Varu tikai kost pirkstos par savu gļēvumu un padošanos.