A thin grey line between black and white

pa brīvdienām būs jānoskatās Žaka Tatī filmas PLaytime, Mans tēvocos (Mon Oncle), īlo Kunga Brīvdienas (Les VAcances de Monsieur Hulot). par to, kā cilvēks jūtas modrnajā pasaulē.


laikam svētdien būs jāpabeidz zīmējums, ko man šodien būs slinkums

( galvaskauss )

vakar kino noskatījos filmu 1408. nevar īsti saprast, vai patika. Bet vakaros uz ielas ir labi. it sevišķi pilsētā. un nemaz neliekas, ka augusts, ja nu vienīgi ejot mājās gar ābeļdārziem.

tagad es saprotu, no kurienes man reizēm pieistas trakums un nenormālība. šitanī mājā nesajūkot prātā vairs nav iespejams ilgāk padzīvot. Kamēr manis nav mājās, māsa draudzējas (sarunājas) ar kukaiņiem. Kaut kāds psc! Es vēl varu saprast, ja runātos ar kaķiem vai suņiem..nē, bet ar šitik sīciņām radībiņām. man nāk smiekli. trakomāja. Nevaru sagaidīt, kad ātrāk tikšu no šitās mājas prom. vēl viens gads, pabeigta skola un tad...

“Well, basically, there was this little dot, right? And the dot went bang, and the bang expanded. Energy formed into matter, matter cooled, matter lived, the amoeba to fish, the fish to fowl, the fowl to froggy, the froggy to mammal, the mammal to monkey, the monkey to man. Amo, amas, amat, quid pro quo, memento mori, ad infinitum, sprinkle on a little bit of grated cheese and leave under the grill till doomsday.”

vairāk uzināsiet


( TE )

No rīta es uztaisīju barotavu zīlītēm. Tur tagad pa dienu būs ķnada un liela ņirboņa. Jauni draugi!!!

Sapņu Zinātne ir kļuvusi par vienu no manām mīļfilmām.
laikam kino vairāk nerādīs. šodien noskatījos pēdējo seansu. smējos un raudāju. foršs režisors. žēl, ka es neesmu slavena. gribētu ar viņu parunāties un sadraudzēties. mans gara radinieks, jē!!

man patīk, ka februārī ir daudz saules un debesis ir rozā krāsā. ar balto sniegu kopā tik jauki izskatās!!!

:) :) :) :) :) :) :) :) :) :) :) :) :) :) :) :) :) :) :) :) :) :) :) :) :) :) :) :) :) :) :) :) :) :) :)

es šodien biju pie friziera un nogriezu savus garos matus. vēl tumšākā tonī nokrāsoju. Man patīk!!! vairs neziskatos pēc piemīlīgas meitenītes, kas es arī nemazām neesmu. Nveins man vairāk nevarēs piekasīties!!!

Ceturtdienas vakarā es galīgi pārsalusi ar savu labāko draudzeni nolēmām sagaidīt lidostā brāli, bet vēl bija nenorāli daudz laika, ļoti auksts, tāpēc nolēmām aziet vēl uz kino. Es teicu - ejam iekšā tuvākajā, reku daile, tur lēti filmas maksā un es nekad tur neesmu bijusi. Mēs izdomājām iet uz Boratu, jo tur bija rakstīts, ka tā ir komēdija un lielā māsā arī bija teikusi, ka man vajadzētu aiziet, bet es viņu reti klausu, tāpēc arī nebiju aizgājusi. Nutā, mēs prasījām biļetes, bet kasiere vilcinājās, tāda dāma un sacīja: Vai tiešām jūs gribat iet? tā ir ļoti rupja komēdija. nezinu, vai jums patiks. mazliet vēlāk būs filma labs gads, ļoti skaista. ejiet uz to! es sadusmojos un sacīju - mēs iesim uz to rupjo! Kasiere ļāva izvēlēties biļetes, skatījās uz mums, kā uz idiotēm..mēs laikam tiešām izskatījāmies pēc kaut kādām paraugskolniecēm, ja ar mums tā apietas. UN zālē bija nenormāli auksti, bet es to , par laimi nejutu. un filma nebija slikta. TIkai tajos mazajos kino pret mani vienmēr izturējušies dīvaini, it kā mēs nezinātu, ko mums pašiem gribas redzēt un ko ne. Jā, kaut kad agrāk mani tā arī nepārdeva biļeti, kad gribēju skatīties Bertoluči "Sapņotājus". Tik un tā mājās vēlāk noskatījos, hehe

:) :) :) :) :) :) :) :) :) :) :) :) :) :) :) :) :) :) :) :) :) :) :) :) :) :) :) :) :) :) :) :) :) :) :)

"Man vajag, lai būtnes ap mani klusē. MAn ir vajadzīga būtņu klusēšana, un lai klusē šie briesmīgie sirds trokšņi."

tā pašlaik. masveida izolācija sākas decembrī. lietus. lietus. lietus. un es gribu aizbraukt brīvdienās tālāk, tur kur sniegs. lai būtu baltā krāsa. un vēl es šodien skatījos daudz filmas, kurās ir daudz sieviešu (pārsvarā tikai viņas) un daudz krāsu. patika. man liekas, ka režisoru jūs tāpat zinat. kamēr vilku viņas, man gandrīz šitā datorkaste uzkārās. un vēl kas - es jau eju gulēt. tā vēl nav ilgi bijis, ka viss izdarīts laicīgi. man liekas, ka rītā būs superlaba diena:)

bet parīt būs islandes diena. laikam jau tikai manā galvā

Tagad man rādās dervišu virpuļojošā deja no „Barakas” beigu epizodes. Ļoti skaisti.
Pirmdien es noskatījos dokumentālo filmu, kurai vajadzēja mani izvadāt apkārt visai pasaulei un radīt laimes ilūziju. Filma bija kā lielas krāsainas palēlinātas bildes ar majestātiskiem skatiem, bet urbanizētā vide tika rādīta paātrinātā tempā.. Skaisti un reizē nežēlīgi tas bija, lai gan man teica, ka daudzi skati būšot stereotipiski.. Un tā jau arī bija, ka daudzus kadrus es atpazinu, bet tās bija neikdienišķas ainas un bija sajūta, ka esmu tur klāt, kur citur. Kaut kāda nereāla sajūta bija un šķita, ka realitātē jau nekad neatgriezīšos. Taču arī biedējošas lietas, piemēram, koncentrācijas nometnes garie nāves gaiteņi Polijā, kuras nesenais apmeklējums piespiedu kārtā mani satricināja. Mana bezjēdzīgā domāšanu par nāvi un cilvēka dzīvības vērtību vairs nebija apstādināma un gandrīz noveda līdz ārprātam. vēl tagad manī iedveš bailes, bet izbrīna par cilvēku vardarbību vairs nav. Tobrīd vēl ticēju, ka cilvēks ir kaut kas labs un cilvēcībai vispār. Vistrakākā laikam bija ferma, kur konveijerā slīdēja cāļi. Arī verdzība tabakas fabrikā drūma, hehe bet es to mājienu saprotu, autoriem ļoti patīk kratīt ar pirkstu. Vispār visa industriālā vide tika rādīta kā kaut kas briesmīgs un bezpersonisks. Daudz ko vispār neatpazinu, bet tā jau nav, ka filmas autori Āzijā saskatītu tikai pozitīvo, piemēram, tas karš.. bet lielāku iespaidu uz mani atstāja mūzika nekā redzētais. Vēl cilvēki man aizmugurē pīpēja zāli... Nekas jauns, tas pats, ko visi nojauš. Tāda meditācija par pasauli un pārlaicīgo sanāca, par tādām vietām, kuras nekad dzīvē neesmu redzējusi, lai gan daudzas zināmas, bet ne visas. Galvenais laikam bija sajust un domāt, tāda tā ideoloģija par cilvēku ārprātu un dabu. Ja skatītos ar kristisku prātu, tad laikam tik daudz par to te nerakstītu. Es filmas laikā iztēlojos, ka man rāda bildes no sava ceļojuma.