A thin grey line between black and white

kopš visi kaķi ir uz mani apvainojušies un naktīs vairs pie manis gulēt nenāk, mana istaba ir sākusi līdzināties dabas parkam. Nu dabas parks ir tikai iztēlē, jo pārsvarā pie zilganā datora monitora lidinās tikai nakstauriņi, pielipuši kaut kādi kukaiņi. Tas arī viss. mazliet kā kino, bet tad viss pārstrūkst, jo nekas tālāk nenotiek. Kino tāds nav. Ja būtu, tas būtu drausmīgi garlaicīgi. Bet skatīties interesanti. Pēc tam vēl uzliku the cure - lullaby. Noklausījos un gāju uz vannasistabu tīrīt zobus. Vannasistabā uz grīdas ieraudzīju zirnekli, hehe. Bail gan nebija.

Un vispār viss tas albums ir mazliet mistisks. Tāpat kā Faith. Vakar naktī klausījos abus.

vajadzēja trīs dienas, lai pēc pusnakts, kad kaut ko lasu, kaķi mani sāktu uztvert nopietni, kad saku - nē! naktstauriņus jūs neķersiet un viņiem nekodīsiet. viņi klausa!!
šodien kaķiem izgatavoju divas rotaļlietas. tās gan nav tik interesantas, kā tie taureņi, bet vismaz viņiem nebūs tik garlaicīgi. vēl ir arī trešā spēļieta, bet tā ir pārāk briesmīga. kaķiem no viņas bail, tāpēc noliku atpakaļ skapī (helihopteris). vismaz baterijas varēšu likt atpakaļ savā pleijerī.

es vakar skatījos kaķu zīmējumus. Tomēr interesantāk ir skatīties uz īstiem kaķiem, vazāties pa nomalēm, to netīrajiem pagalmiem, pievākt no turienes visādas lietas..Kad paliek pavisam interesanti no kaķu izdarībām vai pozām, tad gribot negribot nākas vilkt no somas laukā papīru un zīmuli (man nav fotoaparāta), lai aptuveni ieskicētu mirkli, jo tā gribas, lai tas paliktu mans uz visiem laikiem. He, bet kaķi ir nenormāli, līdz ko kaut ko uzšnāp uz papīra vai vērīgāk ielūkojies, viņi sāk virzīties šurp, glaužas man klāt, atļauj sevi glaudīt, runāties...bet tā jau nav, ka es tikai ar kaķiem komunicētu.


cilvēkiem gan nepatīk, ka viņus tik cieši novēro