A thin grey line between black and white - Askēsis (ἄσκησις) - vingrināšanās

Heh, interesanti, kas, viņaprāt, ir pretstats "vingrinājumiem idiotismā"? Senāk man liktos jautra šāda ironija, bet, ņemot vērā savu pieredzi, liekas, ka reizēm idiotismam nekādus īpašus vingrinājumus nevajag. Škiet, tas bieži rodas tieši kūtruma dēļ. Taču bez jokiem filozofija varētu kļūt par diezgan bīstamu un slidenu ceļu. Atceros, kā vienas profesors smiekli un joki mani pilnībā izsita no sastinguma. Taču tad viņa smagi saslima un kļuva nopietnāka, lai gan savu asumu nezaudēja. Tāpēc reizēm liekas, ka filozofija ir visbīstamākā disciplīna, jo tur cilvēku var mētāt uz visām pusēm.

Jā, man liekas daudziem domātājiem vai filozofiem patīk ideja par domāšanas muskuli vai tml. Man patīk šī doma par dzīvo, jo tomēr domā viss cilvēks kopumā, ne tikai smadzenes.

To domu par attīrīšanu var pilnībā pieņemt, ja ir kāds skaidrs priekšstats par dvēseli. Vai tev šķiet, ka var būt dažādi un nemaz sākotnēji nebija tā ievainota, ka dzīves laikā nemitīgi jātīra un jāatjauno?

Tādā ziņā, protams, viņam piekrīgu, tikai es to nesauktu par filozofiju, drīzāk tā ir demagoģija vai sofisms, ja turas pie senajiem grieķiem, jo viņiem bija skaidri noteikumi. Bet nu likās, ka varbūt viņam bija kāds ieteikums, kā atvingrināties no idiotisma. :)

"Kāds nīkst un raud", šo arī labi izjūtu. Cik labi, ka pajautāji pretī, jo citādi pilnībā nesaprastu, cik grūtu jautājumu esi uzdevusi. Es arī īsti skaidri nezinu, bet dvēsele laikam dara dzīvu. Kādreiz nesapratu, ko nozīmē, ka dvēsele ir noslēpusies, jo likās, ka vienmēr caurstrāvo cilvēku. Bet nujā, negribas nodarboties ar tukšmuldēšanu. Palicis prātā viens tavs zīmējums yt ar nosaukumu Do I have a soul? Varbūt tāda sajūta ir tad, kad zūd drosme dzīvot. Man reizēm tā ir bijis.

Ir ok par šo šaubīties.
Labprāt dzirdētu, kādi ir tavi kritēriji.
Man laikam gribas attīrīt vārdu "filozofija" no banalizācijas. Nav jau arī tā, ka uzskatu, ka šī dēļ jebkuru filozofijas sistēmu vai filozofu/-i nedrīkstētu kritizēt, bet arī nepatīk, ka visu labo padara par kaut ko smieklīgu un domāšana kļūst par lamuvārdu vai dīvainību. Un var jau būt, ka daudzi mūsdienu domātāji arī ir ko sabojājuši izpratnē par filozofiju, bet man pašai nav savas sistēmas, tāpēc neizvērsīšu. Tur vajag arī līdzsvaru, jo domāšana, protams, nav viss. Neko jaunu jau nepateicu.