(no subject)
Jul. 4th, 2026 | 12:34 pm
From:: kochka
Esmu tik atpalikusi no tehnoloģijām, ka tikai šodien iedomājos, ka var nofotografēt tekstu un lūgt MI to atveidot digitāli. Un tiešām neizlaiž ne vārdu un nepārveido pa savam! Tomēr labi, ka ziemā nebija tam laika, bail pat domāt, par ko mana ciba būtu pārvērtusies. Lai gan jau tāpat puse tās satura sastāv no citātiem.
"Atminos tēvu advokāta tērpā, glāzi rokā, matiem krītot acīs, dīvānā ieslīgušu draugu pulciņa priekšā, sieviešu kailās kājas ieceltas vīriešu klēpjos, un viņš stāv, dramatiski izpletis rokas un melno talāru. Purpursārtu seju viņš izspēlē klienta aizstāvēšanu, garas, kaismīgas tirādes ar kaislību, kādu nekad dzīvē pie viņa neesam manījuši, pēc tam, ieņēmis prokurora lomu, sagrauj visus savus argumentus, liecinādams tieši pretēji iepriekš paša teiktajam, tikpat patiesi, ar tādu pašu eksaltāciju balsī. Atceros, es biju nobijies, savukārt draugi smējās, Bernārs Barbē bija svilpis, iebāzis mutē pirkstus, un māte sajūsmināta stāvēja kājās, nedaudz griļodamās uz augstajiem papēžiem, mana sirds bija sākusi auļot kā neprātīga, uz tēva melnā tērpa spīdēja sintētiska gaisma, fascinējošs kā orākuls vai burvis viņš vēcināja spožās piedurknes. "Galvenais ir izstāstīt stāstu, kam cilvēki grib ticēt, vienalga, kādu. Cilvēki negrib zināt, viņi grib ticēt, un, ja reiz esi to sapratis..." viņš klāstīja, acīm liesmojot, pacēlis glāzi acu augstumā, it kā būtu satvēris rokās visu pasauli.
Viesības vakaros vienmēr bija satriecošas, pieaugušie atklāja negaidītas savas personības šķautnes, bērniem šajā spēlē bija tikai statistu lomas – jo īpaši skaidri šis likums izpaudās naktīs –, taču tovakar man zem kājām sabruka pamats, pilnā ātrumā atvērās plaisa, atklādama zem paklāja degošu matēriju.
Vieglums, ar kādu tēvs meloja. Cik lepns viņš par to jutās."
"Atminos tēvu advokāta tērpā, glāzi rokā, matiem krītot acīs, dīvānā ieslīgušu draugu pulciņa priekšā, sieviešu kailās kājas ieceltas vīriešu klēpjos, un viņš stāv, dramatiski izpletis rokas un melno talāru. Purpursārtu seju viņš izspēlē klienta aizstāvēšanu, garas, kaismīgas tirādes ar kaislību, kādu nekad dzīvē pie viņa neesam manījuši, pēc tam, ieņēmis prokurora lomu, sagrauj visus savus argumentus, liecinādams tieši pretēji iepriekš paša teiktajam, tikpat patiesi, ar tādu pašu eksaltāciju balsī. Atceros, es biju nobijies, savukārt draugi smējās, Bernārs Barbē bija svilpis, iebāzis mutē pirkstus, un māte sajūsmināta stāvēja kājās, nedaudz griļodamās uz augstajiem papēžiem, mana sirds bija sākusi auļot kā neprātīga, uz tēva melnā tērpa spīdēja sintētiska gaisma, fascinējošs kā orākuls vai burvis viņš vēcināja spožās piedurknes. "Galvenais ir izstāstīt stāstu, kam cilvēki grib ticēt, vienalga, kādu. Cilvēki negrib zināt, viņi grib ticēt, un, ja reiz esi to sapratis..." viņš klāstīja, acīm liesmojot, pacēlis glāzi acu augstumā, it kā būtu satvēris rokās visu pasauli.
Viesības vakaros vienmēr bija satriecošas, pieaugušie atklāja negaidītas savas personības šķautnes, bērniem šajā spēlē bija tikai statistu lomas – jo īpaši skaidri šis likums izpaudās naktīs –, taču tovakar man zem kājām sabruka pamats, pilnā ātrumā atvērās plaisa, atklādama zem paklāja degošu matēriju.
Vieglums, ar kādu tēvs meloja. Cik lepns viņš par to jutās."