Samera
« previous entry | next entry »
Jul. 3rd, 2026 | 11:22 pm
Divus vakarus pēc kārtas tik brīnišķīga saules gaisma! Pamazām sāku iemīļot šo pilsētiņu, kopš esmu atradusi jaunas vai senaizmirstas pastaigu vietas. Lai gan arī iepriekš dzīvoju ļoti zaļā vietā.
Nesaprotu, kāpēc tik skaistā laikā izlasīju nelabumu uzdzenošu grāmatu. Varbūt tāpēc, ka tik ilgstoši biju atlikusi tās lasīšanu un iepriekš jau nevar nojaust, kurp lasīšana aizvedīs. Tā nu beidzot to atšķīru, jo man patika valoda un ūdens klātbūtne, līdz vairs nemanīju, kādā glumā un depresīvā pasaulē ieslīdu. Kamēr galvenais varonis runāja par sevi un vēl nebija sācis stāstīt par ģimeni, likās, ka viņa nomāktība palēnām pielīp arī man. Un sāku jau nožēlot, ka esmu izvēlējusies lasīt ko tādu.
Tā kā tur ir arī diezgan poētiski apraksti, sākumā nespēju izskaidrot jocīgo sajūtu, kāpēc lasīšanas brīdī ir tāds kā pretīgums. Protams, lasīt par ģimenes tumšiem noslēpumiem vienmēr ir diezgan mokoši, jo var taču būt arī laimīgas ģimenes. Tikai grāmatas beigās sapratu, kāpēc autorei vajadzēja novest lasītāju tādā pašā stāvoklī, kādā atradās galvenais varonis. Atrisinājumu uztvēru pavisam mierīgi, it kā tev pateiktu ko sen zināmu, jau iepriekš starp rindām izlasītu. Taču līdz pēdējam esi atsacījusies tam ticēt. Tieši tā bija ar šī cilvēka bērnības atmiņām, kuras bija pārāk baisas, lai atcerētos, taču ik pa laikam miglaini uzpeldēja brīžos, kad viņš gribēja saprast patiesību par atgadījumu ar māsu.
Tagad līdzsvaram vajadzēs izlasīt kādu bērnu grāmatu.
Nesaprotu, kāpēc tik skaistā laikā izlasīju nelabumu uzdzenošu grāmatu. Varbūt tāpēc, ka tik ilgstoši biju atlikusi tās lasīšanu un iepriekš jau nevar nojaust, kurp lasīšana aizvedīs. Tā nu beidzot to atšķīru, jo man patika valoda un ūdens klātbūtne, līdz vairs nemanīju, kādā glumā un depresīvā pasaulē ieslīdu. Kamēr galvenais varonis runāja par sevi un vēl nebija sācis stāstīt par ģimeni, likās, ka viņa nomāktība palēnām pielīp arī man. Un sāku jau nožēlot, ka esmu izvēlējusies lasīt ko tādu.
Tā kā tur ir arī diezgan poētiski apraksti, sākumā nespēju izskaidrot jocīgo sajūtu, kāpēc lasīšanas brīdī ir tāds kā pretīgums. Protams, lasīt par ģimenes tumšiem noslēpumiem vienmēr ir diezgan mokoši, jo var taču būt arī laimīgas ģimenes. Tikai grāmatas beigās sapratu, kāpēc autorei vajadzēja novest lasītāju tādā pašā stāvoklī, kādā atradās galvenais varonis. Atrisinājumu uztvēru pavisam mierīgi, it kā tev pateiktu ko sen zināmu, jau iepriekš starp rindām izlasītu. Taču līdz pēdējam esi atsacījusies tam ticēt. Tieši tā bija ar šī cilvēka bērnības atmiņām, kuras bija pārāk baisas, lai atcerētos, taču ik pa laikam miglaini uzpeldēja brīžos, kad viņš gribēja saprast patiesību par atgadījumu ar māsu.
Tagad līdzsvaram vajadzēs izlasīt kādu bērnu grāmatu.
(no subject)
from:![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
kochka
date: Jul. 4th, 2026 - 12:34 pm
Link
"Atminos tēvu advokāta tērpā, glāzi rokā, matiem krītot acīs, dīvānā ieslīgušu draugu pulciņa priekšā, sieviešu kailās kājas ieceltas vīriešu klēpjos, un viņš stāv, dramatiski izpletis rokas un melno talāru. Purpursārtu seju viņš izspēlē klienta aizstāvēšanu, garas, kaismīgas tirādes ar kaislību, kādu nekad dzīvē pie viņa neesam manījuši, pēc tam, ieņēmis prokurora lomu, sagrauj visus savus argumentus, liecinādams tieši pretēji iepriekš paša teiktajam, tikpat patiesi, ar tādu pašu eksaltāciju balsī. Atceros, es biju nobijies, savukārt draugi smējās, Bernārs Barbē bija svilpis, iebāzis mutē pirkstus, un māte sajūsmināta stāvēja kājās, nedaudz griļodamās uz augstajiem papēžiem, mana sirds bija sākusi auļot kā neprātīga, uz tēva melnā tērpa spīdēja sintētiska gaisma, fascinējošs kā orākuls vai burvis viņš vēcināja spožās piedurknes. "Galvenais ir izstāstīt stāstu, kam cilvēki grib ticēt, vienalga, kādu. Cilvēki negrib zināt, viņi grib ticēt, un, ja reiz esi to sapratis..." viņš klāstīja, acīm liesmojot, pacēlis glāzi acu augstumā, it kā būtu satvēris rokās visu pasauli.
Viesības vakaros vienmēr bija satriecošas, pieaugušie atklāja negaidītas savas personības šķautnes, bērniem šajā spēlē bija tikai statistu lomas – jo īpaši skaidri šis likums izpaudās naktīs –, taču tovakar man zem kājām sabruka pamats, pilnā ātrumā atvērās plaisa, atklādama zem paklāja degošu matēriju.
Vieglums, ar kādu tēvs meloja. Cik lepns viņš par to jutās."
Reply