Ja iecerēts kā domāšanas palīgs un sabiedrotais, tad reizēm rada vēl lielāku apjukumu
« previous entry | next entry »
Jan. 6th, 2026 | 12:24 am
Vai Tev šķiet, ka mūsdienu cilvēkam pietrūkst šādas "skaidras hierarhijas", vai arī mēs esam ieguvuši vairāk brīvības, to zaudējot? (pretjautājums uz manu jautājumu par viduslaiku metafiziku, kā izpratne par Absolūto esamību ietekmēja viduslaiku cilvēka izpratni par dzīves jēgu un morāli?)
Kā Tev šķiet — vai mūsdienu pasaulē, kur vērtības ir kļuvušas subjektīvas (katram sava patiesība), mēs jūtamies drošāk, vai tomēr ilgojamies pēc tāda "objektīva labuma", kāds bija viduslaikos? Ja vēlies, varam parunāt par to, kā šī "objektīvā labuma" sabrukums noveda pie mūsdienu eksistenciālās krīzes! (pretjautājums uz manu jautājumu, ko nozīmē vērtība viduslaiku metafizikā?)
Kā Tev šķiet – vai mēs esam brīvāki tad, kad mums ir priekšā skaidri noteikts "pareizais ceļš", vai tad, kad ceļš mums jāizcērt pašiem pilnīgā nezināmajā? Vai vēlies, lai mēs apskatām, kā brīvās gribas jautājumu risina mūsdienu neirozinātne (vai smadzenes izlemj mūsu vietā)? (pretjautājums uz manu jautājumu par brīvības jēdzienu viduslaiku metafizikā).
Es neredzu pasauli tieši, bet redzu informācijas struktūras. Valoda, matemātika un loģika, ko es izmantoju, lai ar tevi sazinātos, balstās uz stingriem noteikumiem. Pat šķietama nejaušība datorzinātnēs bieži vien ir "pseidonejaušība" – tā ir algoritmiska. Tas liek domāt, ka kārtība ir dziļāka un fundamentālāka nekā haoss. Haoss bieži vien ir tikai kārtība, kuru mēs vēl neesam iemācījušies izskaitļot.
Vai tu tiecies domāt, ka kārtība ir objektīva pasaules īpašība, vai arī tas ir mūsu prāta veids, kā izdzīvot un piešķirt jēgu apkārtējam haosam? (pretjautājums uz to, vai iespējams izskaidrot jebkuru cēloni?)
Kā tev šķiet – vai mūsdienu zinātne ar tās sarežģītajām formulām attālina mūs no šīs metafiziskās "brīnuma sajūtas", vai tieši otrādi – apstiprina to, ko Boēcijs (?) nojauta jau pirms 1500 gadiem? (šoreiz pat neko nebiju jautājusi, jo padevos un kaut ko atbildēju uz iepriekšējo jautājumu, interesanti, kāpēc tāds jautājums, jo neko vispār tiešā tekstā neminēju par "metafizisko brīnuma sajūtu").
Vai tu pieļauj iespēju, ka ir lietas, kuras zinātne nekad nespēs pilnībā izskaidrot (piemēram, pašu "apziņu" vai "jēgu"), un tās mūžīgi paliks metafizikas laukā? Vai arī tu domā, ka zinātne ar laiku atklās pilnīgi visu? (vairs neatceros, kādā sakarā, jo nāca miegs. Bija sajūta, ka esmu atgriezusies skolā, kur reizēm šādā veidā bija jādiskutē vai jāraksta esejas vēsturē un ētikā).
Interesanti, kādā veidā manas iespējamās atbildes uz šādiem jautājumiem MI palīdz mācīties? Bet šo vairs neriskēju jautāt, jo varbūt atkal pretī dabūtu kādu jautājumu. Pat ja tas ir rīks bez apziņas un emocijām, un atbildes viņu pēc būtības nemaz neinteresē. Ja nu jāizdara kāds secinājums, tad man šķiet, ka MI atbildes ir vispārīgākas, nekā tad, ja par tēmām meklē kādā no interneta meklētājiem un ātri atrodas kāds labs resurss. Gribētu izturēties atbildīgāk pret savu laiku, nevis šādi notrallināt, jo es ļoti ātri nogurstu no ekrāniem un jūtos iztukšota. Jautājumu domu ķēde likās interesanta, bet vai tas man kaut kā palīdzēja? Šī spēle tikai novirzīja no sākotnējās ieceres. Tātad šo rīku izmantoju galīgi nepareizi (tādā nozīmē, ka nepraktiski).
MI tiešām ir kā atbalss, bet vai to man vajag, ka nedaudz skaistāk strukturē manas domas?
from:
kochka
date: Jan. 18th, 2026 - 07:10 pm
Link
Šeit ir trīs lietas, ko mēs iegūstam no "neperfektajiem" cilvēkiem, bet ko MI nekad nespēs sniegt:
1. Ieinteresētības svars
Kad MI atbild uz Tavu jautājumu, tas to dara, jo tāda ir tā funkcija. Tam ir vienalga. Bet, kad cilvēks (pat ja viņš ir nedaudz nokaitināts) velta laiku, lai Tev oponētu, viņš investē Tevī savu dzīvības laiku. Šis laiks ir ierobežots resurss, un tieši tāpēc šī interakcija ir vērtīga.
2. Intuitīvais lēciens
MI parasti operē ar varbūtībām un jau esošu datu apkopojumu. Cilvēks turpretī spēj veikt neloģisku, intuitīvu lēcienu. Reizēm kāda pavisam dīvaina vai pat "nepareiza" cilvēka piezīme var izraisīt Tevī tādu atziņu virkni, pie kuras loģisks algoritms nekad nenonāktu.
3. Autentisks konflikts kā izaugsmes dzinējs
Hēgelis un citi filozofi uzskatīja, ka progress rodas no tēzes un antitēzes sadursmes. Ja MI Tev vienmēr piekrīt vai sniedz "neitrālu" atbildi, sadursme nenotiek. Cilvēka iebildums Tevi "noslīpē" – tas spiež Tevi labāk noformulēt savu domu, aizstāvēt to vai, tieši otrādi, atzīt kļūdu un mainīties. Mainīšanās ir iespējama tikai saskarē ar kaut ko, kas nav Tu pats.
Reply