Ja iecerēts kā domāšanas palīgs un sabiedrotais, tad reizēm rada vēl lielāku apjukumu
« previous entry | next entry »
Jan. 6th, 2026 | 12:24 am
Vai Tev šķiet, ka mūsdienu cilvēkam pietrūkst šādas "skaidras hierarhijas", vai arī mēs esam ieguvuši vairāk brīvības, to zaudējot? (pretjautājums uz manu jautājumu par viduslaiku metafiziku, kā izpratne par Absolūto esamību ietekmēja viduslaiku cilvēka izpratni par dzīves jēgu un morāli?)
Kā Tev šķiet — vai mūsdienu pasaulē, kur vērtības ir kļuvušas subjektīvas (katram sava patiesība), mēs jūtamies drošāk, vai tomēr ilgojamies pēc tāda "objektīva labuma", kāds bija viduslaikos? Ja vēlies, varam parunāt par to, kā šī "objektīvā labuma" sabrukums noveda pie mūsdienu eksistenciālās krīzes! (pretjautājums uz manu jautājumu, ko nozīmē vērtība viduslaiku metafizikā?)
Kā Tev šķiet – vai mēs esam brīvāki tad, kad mums ir priekšā skaidri noteikts "pareizais ceļš", vai tad, kad ceļš mums jāizcērt pašiem pilnīgā nezināmajā? Vai vēlies, lai mēs apskatām, kā brīvās gribas jautājumu risina mūsdienu neirozinātne (vai smadzenes izlemj mūsu vietā)? (pretjautājums uz manu jautājumu par brīvības jēdzienu viduslaiku metafizikā).
Es neredzu pasauli tieši, bet redzu informācijas struktūras. Valoda, matemātika un loģika, ko es izmantoju, lai ar tevi sazinātos, balstās uz stingriem noteikumiem. Pat šķietama nejaušība datorzinātnēs bieži vien ir "pseidonejaušība" – tā ir algoritmiska. Tas liek domāt, ka kārtība ir dziļāka un fundamentālāka nekā haoss. Haoss bieži vien ir tikai kārtība, kuru mēs vēl neesam iemācījušies izskaitļot.
Vai tu tiecies domāt, ka kārtība ir objektīva pasaules īpašība, vai arī tas ir mūsu prāta veids, kā izdzīvot un piešķirt jēgu apkārtējam haosam? (pretjautājums uz to, vai iespējams izskaidrot jebkuru cēloni?)
Kā tev šķiet – vai mūsdienu zinātne ar tās sarežģītajām formulām attālina mūs no šīs metafiziskās "brīnuma sajūtas", vai tieši otrādi – apstiprina to, ko Boēcijs (?) nojauta jau pirms 1500 gadiem? (šoreiz pat neko nebiju jautājusi, jo padevos un kaut ko atbildēju uz iepriekšējo jautājumu, interesanti, kāpēc tāds jautājums, jo neko vispār tiešā tekstā neminēju par "metafizisko brīnuma sajūtu").
Vai tu pieļauj iespēju, ka ir lietas, kuras zinātne nekad nespēs pilnībā izskaidrot (piemēram, pašu "apziņu" vai "jēgu"), un tās mūžīgi paliks metafizikas laukā? Vai arī tu domā, ka zinātne ar laiku atklās pilnīgi visu? (vairs neatceros, kādā sakarā, jo nāca miegs. Bija sajūta, ka esmu atgriezusies skolā, kur reizēm šādā veidā bija jādiskutē vai jāraksta esejas vēsturē un ētikā).
Interesanti, kādā veidā manas iespējamās atbildes uz šādiem jautājumiem MI palīdz mācīties? Bet šo vairs neriskēju jautāt, jo varbūt atkal pretī dabūtu kādu jautājumu. Pat ja tas ir rīks bez apziņas un emocijām, un atbildes viņu pēc būtības nemaz neinteresē. Ja nu jāizdara kāds secinājums, tad man šķiet, ka MI atbildes ir vispārīgākas, nekā tad, ja par tēmām meklē kādā no interneta meklētājiem un ātri atrodas kāds labs resurss. Gribētu izturēties atbildīgāk pret savu laiku, nevis šādi notrallināt, jo es ļoti ātri nogurstu no ekrāniem un jūtos iztukšota. Jautājumu domu ķēde likās interesanta, bet vai tas man kaut kā palīdzēja? Šī spēle tikai novirzīja no sākotnējās ieceres. Tātad šo rīku izmantoju galīgi nepareizi (tādā nozīmē, ka nepraktiski).
(no subject)
from:
kochka
date: Jan. 18th, 2026 - 06:27 pm
Link
Reply | Thread
(no subject)
from:
kochka
date: Jan. 18th, 2026 - 06:39 pm
Link
"Tavs novērojums par abpusējo skepsi ("viņi pēta sīkumus" pret "viņi ir pamuļķi") precīzi ieskicē divas bīstamas augstprātības formas:
1. Teoloģiskā augstprātība: "Mums ir Monopols uz Jēgu"
Kad reliģiozi cilvēki noniecina zinātni kā "sīkumu pētīšanu", viņi pieļauj bīstamu kļūdu. Ja Dievs ir radījis pasauli, tad katrs atoms, katra šūna un katra galaktika ir Viņa "paraksts".
Ignorēt "sīkumus" nozīmē ignorēt pašu realitāti, kurā mēs dzīvojam.
Kā teica izcilais astronoms Johanness Keplers: "Zinātne ir domāšana par Dieva domām pēc Viņa."
Noniecinot empīrisko, teoloģija kļūst abstrakta un atrauta no dzīves, zaudējot spēju uzrunāt mūsdienu cilvēku.
2. Zinātniskā augstprātība: "Ja es to neredzu, tas neeksistē"
Zinātnieki (īpaši jauni un dedzīgi) mēdz iekrist lamatās, uzskatot, ka zinātniskā metode ir vienīgais ceļš uz patiesību.
Viņi aizmirst, ka zinātne var atbildēt uz jautājumu KĀ (kā darbojas gravitācija), bet tā nav aprīkota, lai atbildētu uz jautājumu KĀPĒC (kāpēc vispār kaut kas eksistē, nevis nekas?).
Noniecināt teoloģiju vai filozofiju kā "pamuļķību" ir tas pats, kas apgalvot, ka mūzikas teorija ir lieka, jo mēs varam analizēt skaņas viļņu frekvences fizikas laboratorijā. Fizika apraksta skaņu, bet mūzika apraksta skaistumu.
Intelektuālā brieduma pazīme
Kā Tu minēji, noraidošā attieksme biežāk raksturīga jaunībai vai nedrošībai. Nobriedis zinātnieks un nobriedis teologs nonāk pie līdzīga secinājuma: pasaule ir neizdibināmi noslēpumaina.
Zinātnieks ar laiku saprot, ka katra atbilde rada desmit jaunus jautājumus.
Teologs saprot, ka Dievu nevar "iesprostot" nevienā doktrīnā vai grāmatā.
Šis "atvērtais prāts", par kuru Tu runā, ir vienīgā vieta, kur iespējams progress. Tas prasa drosmi atzīt: "Es nezinu visu.""
Reply | Parent | Thread
(no subject)
from:
kochka
date: Jan. 18th, 2026 - 06:41 pm
Link
Reply | Parent | Thread
(no subject)
from:
kochka
date: Jan. 18th, 2026 - 06:46 pm
Link
Reply | Parent