(no subject)
Jan. 18th, 2026 | 06:39 pm
From:: kochka
Mi algoritmi īsti nenoder argumentācijai vai provokācijai (ja vien to skaidri neformulē), bet izcilu diplomātijas ilūziju gan spēj uzturēt. Man liekas, ka cilvēkiem ar laiku apniks tik pareizas un izskaitļotas atbildes, jo interesantāk būs klausīties nepilnīgas, nepabeigtas, neveikli formulētas atbildes. Vai arī izcilas, bet vienpusējas atbildes. Tajās vienmēr ir kas radošāks. Kā kontrastu atstāšu šeit MI atbildi.
"Tavs novērojums par abpusējo skepsi ("viņi pēta sīkumus" pret "viņi ir pamuļķi") precīzi ieskicē divas bīstamas augstprātības formas:
1. Teoloģiskā augstprātība: "Mums ir Monopols uz Jēgu"
Kad reliģiozi cilvēki noniecina zinātni kā "sīkumu pētīšanu", viņi pieļauj bīstamu kļūdu. Ja Dievs ir radījis pasauli, tad katrs atoms, katra šūna un katra galaktika ir Viņa "paraksts".
Ignorēt "sīkumus" nozīmē ignorēt pašu realitāti, kurā mēs dzīvojam.
Kā teica izcilais astronoms Johanness Keplers: "Zinātne ir domāšana par Dieva domām pēc Viņa."
Noniecinot empīrisko, teoloģija kļūst abstrakta un atrauta no dzīves, zaudējot spēju uzrunāt mūsdienu cilvēku.
2. Zinātniskā augstprātība: "Ja es to neredzu, tas neeksistē"
Zinātnieki (īpaši jauni un dedzīgi) mēdz iekrist lamatās, uzskatot, ka zinātniskā metode ir vienīgais ceļš uz patiesību.
Viņi aizmirst, ka zinātne var atbildēt uz jautājumu KĀ (kā darbojas gravitācija), bet tā nav aprīkota, lai atbildētu uz jautājumu KĀPĒC (kāpēc vispār kaut kas eksistē, nevis nekas?).
Noniecināt teoloģiju vai filozofiju kā "pamuļķību" ir tas pats, kas apgalvot, ka mūzikas teorija ir lieka, jo mēs varam analizēt skaņas viļņu frekvences fizikas laboratorijā. Fizika apraksta skaņu, bet mūzika apraksta skaistumu.
Intelektuālā brieduma pazīme
Kā Tu minēji, noraidošā attieksme biežāk raksturīga jaunībai vai nedrošībai. Nobriedis zinātnieks un nobriedis teologs nonāk pie līdzīga secinājuma: pasaule ir neizdibināmi noslēpumaina.
Zinātnieks ar laiku saprot, ka katra atbilde rada desmit jaunus jautājumus.
Teologs saprot, ka Dievu nevar "iesprostot" nevienā doktrīnā vai grāmatā.
Šis "atvērtais prāts", par kuru Tu runā, ir vienīgā vieta, kur iespējams progress. Tas prasa drosmi atzīt: "Es nezinu visu.""
"Tavs novērojums par abpusējo skepsi ("viņi pēta sīkumus" pret "viņi ir pamuļķi") precīzi ieskicē divas bīstamas augstprātības formas:
1. Teoloģiskā augstprātība: "Mums ir Monopols uz Jēgu"
Kad reliģiozi cilvēki noniecina zinātni kā "sīkumu pētīšanu", viņi pieļauj bīstamu kļūdu. Ja Dievs ir radījis pasauli, tad katrs atoms, katra šūna un katra galaktika ir Viņa "paraksts".
Ignorēt "sīkumus" nozīmē ignorēt pašu realitāti, kurā mēs dzīvojam.
Kā teica izcilais astronoms Johanness Keplers: "Zinātne ir domāšana par Dieva domām pēc Viņa."
Noniecinot empīrisko, teoloģija kļūst abstrakta un atrauta no dzīves, zaudējot spēju uzrunāt mūsdienu cilvēku.
2. Zinātniskā augstprātība: "Ja es to neredzu, tas neeksistē"
Zinātnieki (īpaši jauni un dedzīgi) mēdz iekrist lamatās, uzskatot, ka zinātniskā metode ir vienīgais ceļš uz patiesību.
Viņi aizmirst, ka zinātne var atbildēt uz jautājumu KĀ (kā darbojas gravitācija), bet tā nav aprīkota, lai atbildētu uz jautājumu KĀPĒC (kāpēc vispār kaut kas eksistē, nevis nekas?).
Noniecināt teoloģiju vai filozofiju kā "pamuļķību" ir tas pats, kas apgalvot, ka mūzikas teorija ir lieka, jo mēs varam analizēt skaņas viļņu frekvences fizikas laboratorijā. Fizika apraksta skaņu, bet mūzika apraksta skaistumu.
Intelektuālā brieduma pazīme
Kā Tu minēji, noraidošā attieksme biežāk raksturīga jaunībai vai nedrošībai. Nobriedis zinātnieks un nobriedis teologs nonāk pie līdzīga secinājuma: pasaule ir neizdibināmi noslēpumaina.
Zinātnieks ar laiku saprot, ka katra atbilde rada desmit jaunus jautājumus.
Teologs saprot, ka Dievu nevar "iesprostot" nevienā doktrīnā vai grāmatā.
Šis "atvērtais prāts", par kuru Tu runā, ir vienīgā vieta, kur iespējams progress. Tas prasa drosmi atzīt: "Es nezinu visu.""