Garāmgājēja efekta teorija

« previous entry | next entry »
Dec. 16th, 2025 | 01:44 am

Laikam jau šajā žurnālā ir mana saulainākā ekstravertā daļa. Bija reiz cits žurnāls, kur rakstīju savas drūmākās pārdomas, bet to izdzēsu, jo neredzēju jēgu rakstīt divos žurnālos vienu un to pašu (tātad manas domas par pasauli ir uzlabojušās vai vienkārši nav tik sakāpināti melnas, kā kādreiz?).

Pirms nedēļas izlasīju Viktorijes Hanišovas grāmatu "Smilšu kastes dektetīvs. Rekonstrukcija". Tās iespaidā visu nedēļu cīnījos ar lielu nomāktību. Nav brīnums, ka atgriezos pie grāmatām par runājošiem kaķiem grāmatnīcās un bibliotēkās. Pēc tam redzēju video par psiholoģisku eksperimentu Londonā —  trīs dažādi cilvēki tēloja, ka uz ielas viņiem kļuvis slikti un acīmredzami vajadzīga palīdzība. Pirmais "cietušais" bija vīrietis parastās drēbēs. Pagāja 20 minūtes, bet neviens klāt nepienāca. Psihologs šo skaidroja, ka daudzi pūlī paļaujas uz citu palīdzību, jo apkārt ir tik daudz cilvēku. Var jau arī pieļaut iespēju, ka cilvēki kaut kā nojauta, ka cietušais ir aktieris un patiesībā nekādu palīdzību viņam nevajadzēja, lai gan bieži ir sanācis dzirdēt par cilvēku vienaldzību uz ielas šādās situācijās. Otrais "cietušais" bija sieviete parastās drēbēs. Daži cilvēki apstājās, taču vilcinājās iesaistīties, jo visi pārējie gāja garām. Līdzko kāds piedāvāja palīdzību, arī svārstīgo cilvēku uzvedība izmainījās,  jo jutās iedrošināti. Trešais cietušais bija vīrietis glaunā apģērbā. Bija jāgaida tikai sešas sekundes, lai kāds no garāmgājējiem pienāktu pie viņa. Zem video bija komentārs šādā stilā: "Ja gribi palīdzību uz ielas, atceries smalki un eleganti saģērbties."

Laikam tikai vienu reizi esmu apstājusies, lai kādam palīdzētu, bet tas īsti neskaitās, jo apkārt neviena cita nebija un man šķita cietsirdīgi atstāt kādu tur guļam, pat ja piedzēries. Tātad man nevajadzētu justies dusmīgai par šo. Līdzsvaram pameklēšu pētījumu un pierādījumus par cilvēka altruisma spēju.



 

P.S. Manas optimistiskās daļas komentārs: ja cilvēkam piemīt drosme rīkoties pretēji pūlim un nav bailes atšķirties, tad dažas pārmaiņas ir iespējamas. Tātad pasaule nav nemaz tik bezcerīga, jo vismaz tuvākā apkārtne ir nedaudz atkarīga no manas rīcības, pat ja ne vienmēr. Atcerējos Viktoru Franklu, kas spēja saglabāt cildenu un cilvēcīgu stāju ļoti smagos apstākļos. Varbūt tomēr ir jēga censties izkopt savu raksturu atbilstīgi savai patiesajai esamībai, nevis padoties kaut kādai apātiskai nolemtībai?
Tags:

Link | Leave a comment | Add to Memories

Comments {11}

ctulhu

(no subject)

from: [info]ctulhu
date: Dec. 16th, 2025 - 06:49 am
Link

/P.S. Manas optimistiskās daļas komentārs: ja cilvēkam piemīt drosme rīkoties pretēji pūlim un nav bailes atšķirties, tad dažas pārmaiņas ir iespējamas. /

Tieši tā. Lepnība ir tikums.

Reply | Thread

(no subject)

from: [info]lohu_veseris_2
date: Dec. 16th, 2025 - 09:36 am
Link

eju un skatos kur atkal smirdeklis ieplūtījis savus sūdus citu cilvēku žurnālos. beidz šeit komentēt sūd. komentē savā žurnālā

Reply | Parent

Džedaju bruņiniece

(no subject)

from: [info]kochka
date: Dec. 16th, 2025 - 11:46 am
Link

Droši vien vispirms tad jānoskaidro, ko tu saproti ar vārdu lepnība. Manā uztverē tas nav sinonīms vārdam stingra patība, pārliecība par sevi utt. Augstprātība vēl nenozīmē drosmi.

Pārpratums varbūt tajā, ka latviešu valodā būt par kaut ko lepnam, lepoties skan diezgan jauki. Tātad šim vārdam ir vairākas nozīmes un konotācijas. Es arī agrāk nesapratu, kāpēc lepnība var nodarīt ko sliktu, jo nesapratu, kādā nozīmē tas lietots. Tā ar to valodu ir. Varbūt tad drīzāk pārspīlēta lepnība, paštaisnība?

Reply | Parent | Thread

ctulhu

(no subject)

from: [info]ctulhu
date: Dec. 16th, 2025 - 11:55 am
Link

Mēģināšu demonstrēt uz topikā paceltā piemēra par cilvēku kuram palicis slikti.

Tātad cilvēks nokritis, viņam ir slikti.

Ko dara cilvēks pazemīgais? Baidās, netic sev. Nav pārliecināts. Domā kas būs, vai tik kaut kas nesanāks, ko citi teiks utt. Rezultātā ieruij galvu, nodur skatu, notinas.

Ko dara cilvēks kuram piemīt lepnība? Pieiet, paskatās kas ir, izsauc ātros, summējot - ir pārliecināts, kontrolē situāciju, novērš sliktas lietas jo paciest sliktas lietas ir zem viņa goda, lepnība ne'ļauj.

Labi saprotams ka lepnība ir nepieciešamais bet nepietiekamais nosacījums labam cilvēka, tai jāiet kombinācijā ar izglītību - zināšanām/ prasmēm, intelektu,kritisko domāšanu, racionalitāti.

Reply | Parent | Thread

Džedaju bruņiniece

(no subject)

from: [info]kochka
date: Dec. 16th, 2025 - 12:34 pm
Link

Saprotu, ja vārdu lepnība saprot kā pārliecinātību. Es agrāk ar vārdu lepnība apzīmēju vārdu pašcieņa, bet tagad liekas, ka ras nav viens un tas pats. No otras puses, ja lepnība ir iedomība un pārākuma sajūta, tad tādā situācijā varbūt domās: Tie lūzeri paši vainīgi, nekrāmēšos ar zemākas kārtas. Bet nav izslēgts, ka lepni cilvēki var kļūt izpalīdzīgi. Vēl laikam ir nianse starp lepnību un lepnumu.

Bet ja nedomā par vārdiem, tev taisnība, ka cilvēkiem vajag cienīt sevi, arī mīlēt, novērtēt un izkopt savas labās īpašības un talantus. Sevis noniecināšana arī ir netikums.

Reply | Parent | Thread

ctulhu

(no subject)

from: [info]ctulhu
date: Dec. 16th, 2025 - 12:40 pm
Link

Faktiski tavā tekstā ir ļoti precīzs definējums:

//ja cilvēkam piemīt drosme rīkoties pretēji pūlim un nav bailes atšķirties//

Tas ir spēkā visur - no ikdienas situācijām līdz jaunām revolucionārām, hipotēzēm zinātnē.

// Tie lūzeri paši vainīgi, nekrāmēšos ar zemākas kārtas.//

Tā pati par sevi ir lūzera domāšana, t.i. tā ir domāšana vainas/ soda kategorijās kamēr neatkarīgas personas domāšana te būs: ir tāds un tāds defekts, vajag salabot jo manā operāciju zonā defektiem nav jābūt.

Reply | Parent