A thin grey line between black and white - Klusums un vārdi

Meklēju klusu vietu, kur padomāt, uz brīdi patverties arī no trokšņa sevī. Tikai vēlāk aptvēru, ka, pašai nemanot, esmu apsēdusies pretī plakātam ar lielu uzrakstu KĀDA JĒGA? Labs simbols tam, kā es nemitīgi sevi apšaubu un varbūt tāpēc tik maz ko daru, pat ja plakāts patiesībā reklamē kaut kādu jauniešu sarunu pasākumu. Vājš mierinājums, ka vispār nekad nešaubīties ir vēl trakāk, kā nesen izlasīju Ilzes Jansones grāmatā "Pasaules troksnis". Vai cilvēks dzird tikai sevi vai tomēr pastāv arī niecīga iespēja sadzirdēt arī citus? Kāda būtu pasaule bez cilvēkmīlestības, empātijas un līdzjūtības? Vai tomēr taisnība ir Ī. Maskam, kas apgalvo, ka empātija ir Rietumu sabiedrības vājums? Tātad draudzība un jebkāda veida attiecības nav vajadzīgas, un arī tas būtu vājums?