![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Kopsavilkums
Posted on 2019.03.04 at 22:17
Kas tad tāds noticis vai mainījies pa šiem diviem vai četriem mēnešiem? Pārmaiņas vairāk izjutu šī gada sākumā, jo jauna ēka, jaunas telpas un bija jāsāk mācīties. Pirmajā nedēļā, kad devos prom no laboratorijas darbiem, garderobiste jautāja:"Vai jums jau beidzās?" Atbildēju, ka ātrāk pabeidzu. Viņa gribēja mīļi pajokot:"Nujā, tie gudrākie beidz ātrāk" Piebildu: "Vai arī nepacietīgākie." Par joku neļaunojos, jo esmu pieradusi, ka izskata dēļ cilvēki daudz ko padomā stereotipu dēļ. Bet nu tomēr tādu mulsinošu frāzi, cik esot gudra, nācās dzirdēt gandrīz visu janvāri, ja mēģināju kaut ko paskaidrot meitenēm no kursa. Tā kā man bieži pārmet pieticību, nosarku, bet neteicu, ka nav liela māklas izlasīt faktus grāmatā, neko pati jau neizdomāju. Turklāt, ja neprot visu paskaidrot vienkāršā valodā, tātad viss nemaz nav saprasts.
Pārmaiņas radās arī komunikācijā. Pirmajos divos mēnešos gandrīz tikpat kā ne ar vienu nesarunājos. Šogad es ne tikai runāju, bet pat spēju tēlot klaunu un smīdināt.Bet varbūt vnk esmu smieklīgs cilvēks, īpaši neko netēlojot. Vismaz ir lielāka iederības sajūta. Bieži sveicinu citus. Mani reizēm uzaicina uz pasākumiem. Un pusdienas pārtraukumā novēl pat labu apetīti, lai gan ir ok, ja kāds apsēžas blakus un varam paēst klusējot, nepārmijot ne vārda. Laikam savrupam cilvēkam tas šķiet skaisti.
Bēdīgs notikums bija pārpratums un savāds konflikts, bet laikam pamazām tas ir noplacis. Jo tiku galā ar aizvainojumu un sevis žēlošanu.
Lai nesajuktu prātā gandrīz katru dienu daudz zīmēju. Tā automātiski radās daudz ģeometrisku figūru, spēles ar punktiem un līnijām.
Bieži devos pastaigās. Vienu sestdienu nogāju arī 15 km kājām.
Laikam izklausās pēc antisociāla cilvēka piezīmēm. Jo viss, kas man šķiet ievērības cienīgs, daudziem ir normāla ikdiena. Tomēr laikam ir daudz mazāk šaubu par savu izvēli. Vairs negribas bēgt prom vai palīst zem galda, kā pašā sākumā.
Vai neticības sev ir mazāk? Man šķiet, ka ir, bet reizēm tas nemaz nešķiet tik svarīgi. Galvenais, ka ir vairāk jēgas, sapratnes, kāpēc vispār šo daru.
Pārmaiņas radās arī komunikācijā. Pirmajos divos mēnešos gandrīz tikpat kā ne ar vienu nesarunājos. Šogad es ne tikai runāju, bet pat spēju tēlot klaunu un smīdināt.Bet varbūt vnk esmu smieklīgs cilvēks, īpaši neko netēlojot. Vismaz ir lielāka iederības sajūta. Bieži sveicinu citus. Mani reizēm uzaicina uz pasākumiem. Un pusdienas pārtraukumā novēl pat labu apetīti, lai gan ir ok, ja kāds apsēžas blakus un varam paēst klusējot, nepārmijot ne vārda. Laikam savrupam cilvēkam tas šķiet skaisti.
Bēdīgs notikums bija pārpratums un savāds konflikts, bet laikam pamazām tas ir noplacis. Jo tiku galā ar aizvainojumu un sevis žēlošanu.
Lai nesajuktu prātā gandrīz katru dienu daudz zīmēju. Tā automātiski radās daudz ģeometrisku figūru, spēles ar punktiem un līnijām.
Bieži devos pastaigās. Vienu sestdienu nogāju arī 15 km kājām.
Laikam izklausās pēc antisociāla cilvēka piezīmēm. Jo viss, kas man šķiet ievērības cienīgs, daudziem ir normāla ikdiena. Tomēr laikam ir daudz mazāk šaubu par savu izvēli. Vairs negribas bēgt prom vai palīst zem galda, kā pašā sākumā.
Vai neticības sev ir mazāk? Man šķiet, ka ir, bet reizēm tas nemaz nešķiet tik svarīgi. Galvenais, ka ir vairāk jēgas, sapratnes, kāpēc vispār šo daru.