Hypocritic critic

Pārguris cilvēks, skatiens lejupvērsts, cik interesants asfalts. Plaisas un tā. Ā, un vēl bērni kaut ko te sazīmējuši, jākāpj pāri krāsainām sirsniņām, zvaigznītēm un beigās ir apaļa saulīte, kurā es iekāpju un uz brīdi apstājos. Izstiepu rokas. Gan jau, ka tīņa vecumā tam visam kičam nevērīgi paietu garām, ja būtu tāds nogurums, kā šovakar. Tagad šādi sīkumi iepriecina. Katrā ziņā labāk, nekā redzēt bērnu nāves datumus uz asfalta Pat nezinu kopš kura laika sāku pievērst uzmanību šādiem niekiem, zālē nomestiem rotaļu lācīšiem, saulauztām rotaļlietām, visādiem uzrakstiem, detaļām, nejaušām sarunām, fona troksnim, veidojot kaut kādas paralēlās pasaules. Tas jau nekas, ka katru vakaru eju garām uzrakstam man patīk tavs trash.