Hypocritic critic

Šodiena bija ieplānojusi tā, lai man būtu daudz iemeslu atcelt vienu norunātu tikšanos. Taču es iespītējos un neatcēlu. Varbūt tāpēc, ka jau kādas trīs reizes biju to atcēlusi . Tāpēc šķita, tas nu gan ir jānokārto tagad vai nekad. Taču ar apņēmību vien nepietika. Vispirms mani aizkavēja, jo kādam bija nepieciešama mana palīdzība. Tā nu es piezvanīju, ka kavēšu. Nokavēju arī trolejbusu. Nolēmu iet kājām, jo atcerējos, ka man nemaz nav e-talona. Galu galā skrienot nokļūšu galamērķī daudz ātrāk Iespējams, tās bija pārpūles un stresa izraisītas halucinācijas, jo, kad pusceļā izvilku telefonu, lai nosūtītu īsziņu, tas nokrita zemē, izslēdzās un no melnā ekrāna dzirdēju  tādus dzinkstošus smiekliņus. Bet varbūt tā bija tikai džinkstoņa galvā? Vēl tikai trūka, lai no telefona izlidotu sikspārņi un putniņi.  Nekas. Drīz būs atvaļinājums. Un zaudēts telefons pat nešķiet nekas īpaši traģisks. Pat ja vairs nevarēšu klausīties mūziku, kad skrienu.