A thin grey line between black and white - Post a comment

Pēdējā laikā ir tāds noskaņojums - kāpēc nevar likt mani mierā? Savā nodabā eju pa ielu, kaut ko domāju, taču pamanos saglabāt arī modrību, lai netīšām neuzgrūstos pretīmnācējiem, nevienam neko sliktu nedaru,netraucēju. Tad pamanu kādu večiņu, kas apstājusies un cītīgi pēta apkārtni. Kad eju viņai garām, dzirdu vārdus: "Tev nu gan ir pretīga cepure". Un vēl tas. Kas viņai par daļu? Tā kā man bija īpaši pretīgs noskaņojums, tas mani dzina izmisumā. Vai tiešām nevar ielās rādīties tādā izskatā, kā patīk, pavisam parastā cepurē? Labi, nākamreiz varētu pamēģināt iziet ārā gāzmaskā vai ar briesmoņa masku uz sejas. <> Un tajā pat laikā man kļuva skumji, ka tādi sīkumi aizvien b iežāk mani kaitina un es vairs neprotu pasmieties par visu jocīgo, kā agrāk. Pēdējā laikā jūtos kā kādā no filmas Stay epizodēm. Pārnākot mājās, nekas no piedzīvotā vairs nešķiet reāls.