Hypocritic critic
I'm the cat who lost its black
Zolitūdes vibrācijas pirms nedēļas
Posted on 2024.09.11 at 10:35
Saulains rīts pirms pulksten deviņiem. Kāda pircēja pārdevējai:"Jauku jums dienu!" Pārdevēja atbild: "Jums vēl jaukāku!" Tālāk pie Ziemeļvalstu ģimnāzijas kāds skolnieks krata sirdi burvīgajai skolas dežurantei (nedzirdu ko runā, bet no malas saruna izskatās nopietna, kā ar uzticības personu). A. nevar nepamanīt, jo ir aktīva mūsu lasītāja, vienmēr izsaka savu sajūsmu un vērtējumu par izlasītajām grāmatām. Viņa arī ļoti aktīvi atbalstīja vietējā grāmatu kluba izveidi. Esmu iemācījusies diskrētumu sarunas nedzirdēt, bet tomēr ekspresīvais izsauciens: "Vispār man ir 61!" ausīs nonāca. Un arī skolnieks bija pārsteigts: "Tiešam?"
Par pazaudēšanos un lēno dzīvošanu
Posted on 2024.09.11 at 15:46"Man to domu par iekšējo bērnu iedeva Olgas Tokarčukas grāmata The Lost Soul,
kur galvenajam varonim ir pazudusi dvēsele, un ilustrācijās tā dvēsele
ir kā tāds mazs bērniņš, viņš bērnībā. Un galvenajam varonim ir ilgi,
ilgi jādzīvo mājiņā pilsētas nomalē, kamēr tā dvēsele paspēj viņu
panākt, jo viņš visu laiku ir skrējis, darījis un strādājis, un
pazaudējis viņu. Un tad es visu laiku, kad izeju no mājas un kaut kur
dodos, čekoju, vai mazā Līva ir tikusi līdzi lielajai Līvai. Šī ideja
man palīdz. Man liekas, no tā arī man bija tas tukšums, kuru es gribēju
piepildīt ar ēdienu. Es vienkārši biju aizskrējusi tālu pa priekšu savai
dvēselei un nebiju pasēdējusi un paskatījusies sveces liesmā kādu
brīdi."