Hypocritic critic

Pašreiz LTV rāda aizkustinošo Lūkasa Donta filmu "Tuvu". 

Joprojām atceros to mirkli kinozālē, kad uz ekrāna bija rudens un samala ziedus. Vispār tik daudz kas pateikts bez vārdiem. Tā arī pirms gada neko neuzrakstīju. Pirms gada Dita Rietuma pirms filmas skatīšanās brīdināja, ka pēc filmas būs nedaudz smeldzīgi un varbūt būs jāraud. Nedaudz? Filma tā iedūra un saraudināja. Mājupceļā šķita, ka visi svētku rotājumi pārvērtušies par asām lauskām, kas mani dursta. Visu ceļu raudāju.

Atceros, ka neilgi pēc tam lasīju Vēsosa Ledus pili, pilnīgi atšķirīgs darbs, bet noskaņā kaut kas līdzīgs. Lai gan tur ziemeļu daba bija skarbāka un cilvēku attiecības uz āru atturīgākas. Galu galā mums Beļģija jau ir kā dienvidi. Ja bērns ko negribēja teikt, tad vecāki tikai noteica:"Ja ne, tad ne", nevis kā filmā:"Runā ar mani!" 

Tad decembra sākumā atbrauca  pianiste Eidisa Evensena no Islandes, un viņas mūzika, siltais smaids, balss, kādā viņa teica paldies, visu pārdzīvoto gandrīz sadziedēja. Atceros stāstu par sniegputeni, kad cilvēki netika ārā no mājām, bet viņa jutusies drošībā, jo varēja būt savā iekšējā klusumā un spēlēt, sacerēt jaunu darbu. Vēl atceros, ka Eidisa pirms uzstāšanās bija novilkusi kurpes, kas droši vien arī mūzikai piešķīra klusāku noskaņu. Bet ierakstus ilgi paklausīties nevaru, grūtāk saklausīt mūzikas brīnumu.