Hypocritic critic

Sapnī lēcu dziļā ūdenī. Lielos viļņos. Šķita, ka noslīkšu, piepūšamais matracis šķita smieklīgs, bet varbūt deva drosmi pārvarēt bailes lēkt iekšā. Nokļuvu uz zilas planētas vai varbūt neparastas un izolētas vietas. Pārsteigums, cik tā tukša. Pie biksēm bieži pieķērās sīkas, jūraszirdziņiem līdzīgas būtnes. Asas un durstīgas. Taču nesatiku nevienu dzīvības formu, kas gribētu ar mani sarunāties.

Kad 2013. gada sākumā pirmo reizi skatījos izrādi "Āda", nobeigums šķita drūms un cinisks. Un savā ziņā šķita, ka tas tēls nedaudz joko un apzināti bārsta klišejas. Nesen noklausījos audiogrāmatu un sapratu, ka esmu dzīvojusi burbulī. Ļoti labi atspoguļo vienas sabiedrības daļas ilūzijas.


- Naudu vajag ieguldīt izskatā, lai pēc iespējas ilgāk būtu jauns?

- Un darītu ko?

(...)

Tātad viss laiks paiet tam, lai labi izskatītos. Kāda jēga?

Fragments: https://failiem.lv/u/kmbt2ymm