Hypocritic critic

Man vienmēr ir patikušas maskas, bet tās parasti vairāk ir bijušas mentālas nekā ārišķīgas. Izņēmums bija vidusskola, kad man parādījās draudzenīte. Tāpēc tolaik visādas kleitas, augstpapēžu kurpes, krāsošanās, matu krāsošana un dažādas frizūras šķita kā Amerikas atklāšana. Mani vairāk sajūsmināja šis pārtapšanas process, dažādas identitātes, ka katru dienu varu būt kaut kas cits. Sākumā nekur ārpus mājas šo karnevālu neīstenojām. Taču tad L. ienāca prātā šo pārģērbšanos īstenot ārpus mājas. Sākumā tās bija tikai tādas ākstības, ka saģērbāmies dīvainās drēbēs, izgājām uz ielas un vērojām cilvēku reakciju.
Taču reiz L. izdomāja traku plānu, jo bija sadusmojusies uz vienu čali, kas čatā apņirdza ne īpaši izskatīgu meiteņu fotogrāfijas (viņa skatījumā). Viņa izplānoja atriebību saģērbties atbaidoši un neglīti, lai šokētu un "pārmācītu" to nabaga puisi. Tā kā man pārģērbšanās patika, es piekritu iesaistīties, lai gan vairāk biju sajūsmā par pašu procesu, kā meklējām rekvizītus un atbilstošu apģērbu mūsu ļaunā plāna īstenošanai. Par galarezultātu bijām apmierinātas, aplūkojot sevi spogulī, secinājām, ka pie pilna prāta tā neģērbjas neviens cilvēks. Arī mērķis tika sasniegts - pārsteigums attiecīgā objekta sejas vaibstos bija tieši tāds, kā gaidījām. Viņš jutās ļoti neērti un centās pēc iespējas ātrāk atkratīties. Bet vai tā vajadzēja darīt? Vai tas ir tik slikti, ja cilvēks atklāti pasaka, ka viņam patīk skaistums? Droši vien es nemaz neiesaistītos, ja tas čalis būtu vienkārši teicis, ka viņam patīk skaistas meitenes, nevis apdirsis konkrētas meitenes, kas nemaz bildēs nebija tik neglītas.