Hypocritic critic

Pirms desmit gadiem es biju tāda dura.

Vakar mājās atnācu laicīgi, sataisījos gulēt, uzliku divus modinātājus, lai varētu paspēt aizbraukt uz šo pasākumu.
Biju sagatvojusies klausīties savu naktsmūziku,bet atcerējos, ka  jāapskatās e-pasts, cikos izrāde sākas. Hā. Izrādījās,  biju visu nokavējusi, jo tur bija arī atgādinājums par pasākumu 2. septembrī, nevis šodien, kā nez kāpēc es biju iedomājusies. Tā kā nevarēju aizmigt, sāku lasīt Svena Kuzmina rakstu par apzināto sapņošanu un atcerējos laikus, kad es arī centos atcerēties un pierakstīt sapņus. Reizēm arī tagad nomoda stāvoklis man šķiet kaut kas sapnim vai absurda literatūrai līdzīgs.
Šonakt sapnī redzēju to skaisto parku, kurā dažos sapņos esmu jau bijusi. Parasti tur esmu tikai rudenī. Parks ir milzīgs, nedaudz spocīgs, jo tur ir ļoti kluss un daudz labirintu ar neparastiem kokiem. Cilvēki parasti uzturas netālu esošajā Arkādijā un es īsti nezinu, kāpēc nav iecienījuši otru parku. Bieži sapnī uzdodu jautājumu, kāpēc uz turieni nedodos biežāk? Kad sapnī bija iespējams lidot,  sapratu, ka sapņoju, tāpēc izdomāju iet uz otru pusi. Taču liela bija mana vilšanās, jo viss pārvērtās, kļuva gaistošāks - cilvēki kā papīra dekorācijas spītīgi slīdēja uz to otru pusi, turklāt aizvien ātrākā tempā, it kā viņi būtu kāds mehānisms uz sliedēm. Mēģināju kādu uzrunāt, bet neviens mani nedzirdēja. Tad mēģināju kādam pieskarties, bet tas bija tāpat kā satvert dūmus. Un tad par šo ākstīšanos mani izmeta no sapņa, es pamodos.