Hypocritic critic

Nosapņoju baigo sapni. Par to, ka lelles dzīvo un ka zīmēju projektu vienam tiltam. šķirstīju veselu skiču albūmu, sarēķināju ārprātīgākos skaitļus galvā. Vēl daudz gleznu, bet vairs neatceros. Tad es nokļuvu Iļģuciemā, kur bij jauns kinoteātris. Noplucis, visa apkārtne tāda bija, dīvaina pasaule. Viņam bija kaut kāds smieklīgs nosaukums, kuru arī neatceros. Gājām skatīties filmas un visas bija padomju laika vai tādas par tiem laikiem. Pie ieejas sēdēja skolnieki un pīpēja. Visiem četrkantīgas somas. Man bija jauna istaba ar logiem uz trijām debespusēm - rietumiem, austrumiem un dienvidiem. Ar balkonu (par kādu es visu laiku sapņoju, bet nav. Kad izaugšu , man noteikti būs istaba ar balkonu un lieliem logiem, jeah!) Bet tajā sapņu mājā bija iespaidīgi. Tad vēl bija speciāla istaba kā kabinets, kā atpūtas telpa. Tur apgrozījās daudz cilvēku no manas skolas un tas man nepatika. Vienubrīd sapnis bija kā datorspēle, lai gan jau gadu mani tās neaizrauj. Pašās beigās bija Evita un Sanita. Sanita bija saģērbusies kā māksliniece un stāstīja par saviem vasaras piedzīvojumiem. Kad pamodos, man bija zaļi pirksti - nezināju, ko domāt..baigi grūti nomazgāt pēc tam.

Tagad es braukšu uz centru, paskatīšo filmas par viļņiem. Pēdējā laikā es par diezgan jokainām lietām interesējos un ar nevienu nesaprotos vairāk.