Hypocritic critic
I'm the cat who lost its black
Polija
Posted on 2006.03.17 at 00:16Mūzika: Atari Teenage Riot
Sapnī tur nokļuvu. Es biju aizvesta uz kaut kādu baigo ēku kompleksu. Skaitījās kaut kāda augstskola. Tur bija viss, sākot ar lauku mājām un tīrumiem, vecas ķieģeļu mājas, fabrikas, bet lielāko daļu aizņēma, milzīgi korpusi, kuri iedvesa bailes..Tr strādāja visādi zinātnieki un ārsti. Divi jaunieši (meitene un puika) rādīja visu un stāstīja, cik te labi. Es vēroju un daudz kas likās aizdomāts. Prom gan nebēgu. Ievēroju, ka cilvēki, kas šeituzturas, ir mazliet dīvaini - apātiski. Liekās, ka ar viņiem veic visādus eksperimentus.. Daži man sūtīja šifrētus meilus un daudzus vārdus es nesapratu. CIti teica, lai ātrāk ejot no šejienes prom..
Kādu dienu mani veda kaut kur ar mašīnu. Aiz milz''igajiem korpusiem izlīda tāda gotiska ķieģeļu māja. Mēs iebraucām tās pagalmā.Vēlāk ceļā kļuva ļoti šaurs, abās pusēs, ķieģeļu siena, likās, ka tūlīt, tūlīt saspiedīs. Skaisti.ASrī skats uz augšu - ņirboši ķieģeļi.Tad mani ieveda kaut kādā mājā. Garš koridors, bet gaišs. Ar daudziem logiem. Redzēju raudošu mazu meitenīti, ka svisu laiku gribēja aizbēgt, bet vienmēr viņu noķēra. Tad viņa gribēja lēkt ārā pa logu, taču arī tas neizdevās. Jutos dīvaini. Ar mani neviens neko nedarīja, bija tikai jāguļ. Saķu justies viegli, vienīgi mazliet uztraucos par to, kas sekos. Vēlāk man atļāva vazāties pa apkārtni, iet ārā. Redzēju vietas, kur dzīvo cilvēki. Ar daudziem runājos. Viņu mājas bija kā šķūņi, tādas koka būdas bez logiem. Gultu arī tur nebija. Viens mani saķēra aiz rokas un teica - vai tad es esot tik akla, ka nespēju salasīt burtus uz sienas? Līdz ko šie vārdi bija pateikti, tā atsedzās aizzīmogotie burti. Viņi bija sarkanā krāsā (līdzīgi kā grafiti). Neatceros, kas tur bija rakstīts, taču kaut kas šausmīgs. Ne latviski. Sapnī to valodu sapratu..Kad izlasīju, tad kaut kādi viļņi (kā jūrā) pārvēlās pāri sienai un viss kļuva melns. Tad uzraksts - 1. sērijas beigas..sāku saprast, ka tas ir tikai sapnis un nebija vairs tik interesanti. Piespiedu sevi pamosties.
Kādu dienu mani veda kaut kur ar mašīnu. Aiz milz''igajiem korpusiem izlīda tāda gotiska ķieģeļu māja. Mēs iebraucām tās pagalmā.Vēlāk ceļā kļuva ļoti šaurs, abās pusēs, ķieģeļu siena, likās, ka tūlīt, tūlīt saspiedīs. Skaisti.ASrī skats uz augšu - ņirboši ķieģeļi.Tad mani ieveda kaut kādā mājā. Garš koridors, bet gaišs. Ar daudziem logiem. Redzēju raudošu mazu meitenīti, ka svisu laiku gribēja aizbēgt, bet vienmēr viņu noķēra. Tad viņa gribēja lēkt ārā pa logu, taču arī tas neizdevās. Jutos dīvaini. Ar mani neviens neko nedarīja, bija tikai jāguļ. Saķu justies viegli, vienīgi mazliet uztraucos par to, kas sekos. Vēlāk man atļāva vazāties pa apkārtni, iet ārā. Redzēju vietas, kur dzīvo cilvēki. Ar daudziem runājos. Viņu mājas bija kā šķūņi, tādas koka būdas bez logiem. Gultu arī tur nebija. Viens mani saķēra aiz rokas un teica - vai tad es esot tik akla, ka nespēju salasīt burtus uz sienas? Līdz ko šie vārdi bija pateikti, tā atsedzās aizzīmogotie burti. Viņi bija sarkanā krāsā (līdzīgi kā grafiti). Neatceros, kas tur bija rakstīts, taču kaut kas šausmīgs. Ne latviski. Sapnī to valodu sapratu..Kad izlasīju, tad kaut kādi viļņi (kā jūrā) pārvēlās pāri sienai un viss kļuva melns. Tad uzraksts - 1. sērijas beigas..sāku saprast, ka tas ir tikai sapnis un nebija vairs tik interesanti. Piespiedu sevi pamosties.