esmu centies sevi pieradināt pie visa šitā, kā arī saskatīt labās puses, taču vienmēr nāk lūzums, un viss ko esmu ignorējis un pārkrāsojis "labākos toņos" gāžas kā akmeņu lavīna pār sapņainu ciematu.
jā, ir jau jauki, piemēram, strādāt eiropas projektā, kas taisa videofilmu par daudznacionālu komandu, kas mežā ierīko "dabas taku". bet, vai ir jēga to visu darīt tikai tāpēc, lai būtu ko darīt? tas viss atgādina padomju savienību, kur karavīriem pirms parādes bija jākrāso zaļa zāle un lapas kokiem (tas ir reāls fakts). kā arī tagad simtlatnieku projektu, kurā pa pilsētu jādzenā putekļi un sausa zāle.
es nejūtu piepildījumu no šīs kartona dzīves.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es piekrītu, ka vissūdīgākais ir dzīvot FAKE. Un tieši realitātes nepieņemšana nozīmē to FAKE. Utopisms. Ideālisms. Noliegums.
Nekrāso to sūda zāli, ja tev negribas! Ne jau eiropa vai psrs ir huiņa, bet tie, kas krāso zāli, to negribot darīt. Tad jau labāk vienaldzība. Vēl labāk - realitātes atzīšana, iespēju izsvēršana, un labākā no pieejamā izvēlēšanās. Visdraņķīgāk ir teikt "viss ir sūds", jo "nav tā, kā es gribētu", nav tā, kā nemaz nevar būt.
Karoč - fuck utopia! Mums jāuzņemas atbildība par, to, kas patiešām IR.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nevis "tā kā es gribētu", bet "tā kā saka sirdsbalss". ieej mežā un pasēdi. tā nav hipiju huiņa. tur var just, ka daba tā nav paredzējusi. pilsēta ir trekns grīdas krāsas slānis pa virsu smalkajam dzīvības audeklam. es te nerunāju kā paštaisns viszinis. es neko nezinu. un esmu pārāk gļēvs lai arī ietu tajā mežā. es tikai raustos verbālā agonijā uz crt monitora :D

(Reply to this) (Parent) (Thread)

fair enough

(Reply to this) (Parent)