Es, savukārt, joprojām nesaprotu, kāda būtu Tava definīcija "īstam draugam" bez pēdiņām. Ja nepietiek ar to, ka Tevi mīl, ka pieņem Tavas personības šķautnes, ko citos cilvēkos pieņemt būtu grūtāk, jo viņi ir kaut kādi cilvēki, bet Tu esi ļoti svarīgā un īpašā Tu, par Tevi piedomā, lai, lūdzu Dievs, dod
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
dejot visu to labāko utt., tad es vienkārši nesaprotu, kas ir īsti draugi. Ja draudzības galvenā izpausme ir, lai citi dara visu, ko Tu gribi un kad Tu gribi, tad Tu gribi nevis īstus draugus, bet no Tava skaistuma smagi apreibušus pielūdzējus. Jo citādi ir normāli, ja cilvēks pirmkārt pieder sev.
Ai, man vienkārši palika grūti lasīt jau kuro ierakstu par to, ka Tev īstu draugu pieredze ir tikai pēdiņās. Nav tā, ka mans pašmērķis ir būt Tev īstam draugam, jo kā gan kaut ko tādu var padarīt par mērķi, bet man kaut kā tomēr ir bijuši vēl un vēl mirkļi, kuri sajūtu līmenī īstu draudzību ir apliecinājuši. Un, ja cilvēks ir iemantojis manu draudzību un es esmu sajutusies kā viņa draugs, tad man to vietu sirdī neviens nevar vairs aizņemt un arī ne no kā iztukšoties tā nevar. Lai nu kā, mierīgi var būt, ka Tu man esi īsts draugs, bet es Tev pudeles māsa, bet tad to tā arī definēsim.
