Man, savukārt, ir grūti izprotams ārkārtīgais jutelīgums pret imperiālistiskās valstīs (nē, vispār šobrīd tikai vienā konkrētā) tapušu mākslu, kamēr amerikāņu mākslu visi patērē bez īpašas apgrūtināšanās, izmanto dažādus stipendiju fondus, lai tur studētu etc. Tā, it kā Hirošimas / Nagasaki nebūtu bijis (cik interesanti, ka vienīgajai valstij, kura jebkad ir uzmetusi civilajiem atombumbu, viss izklausās tīri labi piedots). Tā, it kā nebūtu bijis Vjetnamas vai ASV atbalstītas varas gāšanas un spīdzināšanas metožu apmācību Brazīlijā. Tā, it kā Irākā jau nekas tāds nenotika (tas nekas, ka Irākas okupāciju izmanto kā mērauklu, vērtējot cik sekmīgi [atvainojos par šī vārda tik cinisku lietojumu] Krievijai šobrīd izdodas iebrukt Ukrainā).
Es saprotu, ka gribas atrast vainīgos, kuru kolektīvās rīcības dēļ visas tās šausmas var notikt, bet ka tik beigās nesanāk tā, ka mēs arī esam snieguši savu artavu un atbalstu dažā labā militārajā konfliktā. Neaizmirsīsim, ka arī mūsējie dabūja braukt uz Irāku. Kā vārdā un kad mums par to vajadzētu saņemt pa dibenu? Kad mūsējie pateiks – draugi, mākslinieki, atsakieties no Fulbraita stipendijām?
Ar to es neattaisnoju krievu mākslu un imperiālisma vēsmas tajā, mani drīzāk uztrauc tas, ar kādu vieglumu varētu notikt dalīšana labajos un sliktajos, neredzot, ka sliktie var arī atnākt, tērpušies miera nesēju uniformās.
