Sep. 3rd, 2020 @ 01:46 pm (no subject)
jau divas braukšanas nodarbības pēc kārtas, kurās instruktors ne reizi nav uz mani kliedzis, pat kaut kā dīvaini - tagad jāpierod braukt bez vīriešiem, kas uz mani kliedz?! tā vispār ir iespējams?
(kliegšana reta un pieklājības robežās un tas vispār vairāk attiecināms uz manu tēti, karstasinīgo latgalieti, kas pats pēc tam pārdzīvo, ka spontāni uzkliedz. Man gan arī patiešām mēdz nepielekt vienkāršas lietas, sabīstos un uztaisu drāmu nevietā, tur bez stingrāka vārda nekādi. Agrāk būtu sevi šaustījusi, rijusi rūgtas asaras par neizdošanos un atmetusi ar roku, bet tagad pazemīgi pieņemu savu nevarēšanu kā laika jautājumu, kas pacietīgi un bez liekām emocijām jāuzlabo. Ir ok apzināties savu nevarēšanu un mācīties darīt lietas, kas no dabas īpaši labi nepadodas - es ilgi esmu bijusi pārāk lepna, lai darītu to, kas nesanāk (un diemžēl man vairāk nesanāk, nekā sanāk, bet tas arī ir ok)).
ieliet
ieraksts

Add to Memories
Tell A Friend
[User Picture Icon]
From:[info]chimera
Date: September 3rd, 2020 - 04:36 pm
(ieraksts)
Forši
(ieliet vēl)
From:[info]lyrica
Date: September 3rd, 2020 - 07:10 pm
(ieraksts)
Sveicieni no Berlines, man rit mana 11.brauksanas nodarbiba. Mans instruktors nekliedz, bet vina balss tonis mainas brauksanas laika, no priecigas sasveicinasanas lidz izmisumam nodarbibas beigas. Bet ari man si bija liela sanemsanas - vienkarsi neatmest ar roku, ka ari apjegt, ka par spiti visiem zinatniskajiem un kliniskajiem gradiem acimredzot ir jomas, kur esmu stipri sliktaka par vidusmeru, jo esmu pieradusi, ka viss ta raiti sanak. Hochmut kommt vor dem Fall, ka seit man gudri laudis noradija.
(ieliet vēl)