Ja tas tā vienreiz, tad vēl tā, varbūt viņiem taisnība, bet ja tas ir patterns, tad es ieteiktu konfrontēt un nepiekāpties, jo tā vari sākt neuzticēties savām sajūtām un reakcijām, which can be quite damaging in the long term and may be a form of gaslighting.
lúk, atslēgas vārds arī ir uzticēties savām emocijām un tās aizstāvēt, tur mums visām (vai daudzām) ir jāpasēž un jāpameditē, lai iegūtu pārliecību, demistificētu pašas sevi, lai tās plūstu brīvi mums cauri, nevis tiktu uzkrātas un samarinētas toksiskas un tad pēkšņi eksplodētu PRET otru vai sevi.
jā, tas ir tas, ar ko cenšos atbildēt, kad man saka, lai nedramatizēju vai neturu ļaunu, jo esmu pārliecināta, ka emociju apspiešana ir simtreiz neveselīgāka gan pašam sev, gan attiecībās ar otru
tá ir.
bet tad nāk nākamais jautājums - vai citu aizvainošana un ļaunošanās uz viņiem savu emociju dēļ ir legit? tipa kliegt uz citiem, izgāzt dusmas. domāju, ka arī nē.
nē, nav, ar šo es cenšos strādāt - izrādīt tās pašas, piemēram, dusmas, nepārprotamos, bet otru neaizvainojošos veidos, nav viegli
tápéc, ka mēs viņas parasti pamanām tad, kad ir jau par vēlu.
savukārt šis notiek tādēļ, ka mēs par sevi nerūpējamies un peldam neapzinātības miglā. darbs ar emocijām ir tikpat svarīgi kā apgriezt kāju nagus, pirms viņi saplēš zābakus.
tas ir tas, par ko es runáju vienā nesenā ierakstá, un viens no pashreizéjás feministu cínjas galvenajiem virzieniem. lai arí neshkiet, ka LV cilvéki bútu gatavi diskusijai par to, kāpēc emocionāls arguments ir sliktāks par racionālu, jo katrs taču norāda uz patiesību, vai arī, kāpēc racionālais šķiet mazāk racionāls, ja ir pasniegts emocionāli.
es tikko lasīju par vienu biznesa sievieti, kas raud diskusiju laikā, aiz dusmām, bet vienkārši turpina diskusiju, paskaidrojot: es šobrīd raudu, jo esmu uz jums dusmīga.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}