Nov. 30th, 2014 @ 02:35 pm (no subject)
Pamazām atsāku skatīties filmas. Ilgu laiku negribēju nekāda veida intervences, ko tās sniedz (nezinu, kāpēc, bet grāmatu un izrāžu ielaušanās apziņā tik ļoti netraucē, no izstādēm, protams, vispār nevaru izvairīties). Izņemot Bergmanu, kura filmu emocionālās frekvences tik ļoti atbilst manējām, ka prāts to vispār nereģistrē kā svešķermeni, tas ir kā lēnām vērot sevi spogulī.

Mans dvēseliskais pamatstāvoklis kļūst arvien noslēgtāks, drūmāks un komplicētāks; es jūtu, ka arī citiem ar mani kļūst arvien grūtāk (varētu domāt, ka man tas ir baigi jautri). Taču pozitīvais aspekts ir tas, ka arvien labāk spēju sadzīvot un pieņemt šo savu dark side (cik nu dark side, drīzāk īsto sevi). Pat ja tas nozīmē dzīvošanu pilnīgā vientulībā un sociālā izolētībā.
ieliet
ieraksts

Add to Memories
Tell A Friend
[User Picture Icon]
From:[info]heda
Date: November 30th, 2014 - 07:59 pm
(ieraksts)
Vai tad Bergmans nav vēl vairāk deprimējošs?
(ieliet vēl)(Thread)
[User Picture Icon]
From:[info]klusais_okeans
Date: November 30th, 2014 - 08:44 pm
(ieraksts)
nē, varbūt vienīgi cries and whispers bija pārāk melodramatiska priekš manis, bet citādi ir ļoti atbilstoši, ne par skumju, ne par priecīgu
(ieliet vēl)(Parent)