man ar omes nāvi pirms 10 gadiem arī bija jocīgi. piezvanīja otra ome un pateica, ka pirmā ome ir mirusi. es nespēju paraudāt. lai gan viņa man daudz stāstus bērnībā stāstīja, tomēr grūtā dzīve, vecuma marasms un nepiepildītie sapņi viņu bija padarījusi par apgrūtinājumu līdzcilvēkiem, kuri viņas nāvi uztvēra kā atvieglojumu (sauksim lietas īstajos vārdos!). uz bērēm es netiku, jo man bija jāvada korporatīvais Ziemassvētku pasākums vienā iestādē. šo nāvi es uztvēru kā kaut ko loģisku - katram cilvēkam tas brīdis taču pienāk, kāpēc būtu jāskumst par to, kas ir dabas likums?! ne jau par aizgājēju, bet par savu egoismu palicēji raud - cilvēks pats par sevi nav vērtība, bet gan tas, ko viņš sniedz citiem! ome pati daudz raudāja - gan vienatnē, gan sarunās. toties pa šiem gadiem viņa man šad tad rādās sapņos :)
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}